Par 2025.gada kukaini izvēlēts jāņtārpiņš

Biedrībā skaidro, ka jāņtārpiņiem, kā tos nosaukuši latvieši, nav radniecības ar tārpiem, bet gan ar vabolēm,- tie pieder Spīdvaboļu dzimtai, kurā ietilpst vairāk nekā 2000 sugu, lielākoties tropu iemītnieces.

Latvijā sastopamas tikai divas ar spīdorgāniem apveltītas sugas - jāņtārpiņš (Lampyris noctiluca) un mazais jāņtārpiņš (Phosphaenus hemipterus). Savu latvisko nosaukumu šie posmkāji ieguvuši mātīšu un kāpuru ārējā izskata dēļ, jo to ķermenis ir desmit līdz 25 milimetrus (mm) garš, izteikti posmots, mīksts un bez spārniem. Vienīgi jāņtārpiņa tēviņam ir spārni, tie spēj lidot, uzmeklējot zālē gaismas signālus raidošās mātītes.

Mazajam jāntārpiņam abu dzimumu indivīdi ir ārēji līdzīgi un nelido.

Biedrībā skaidro, ka jāņtārpiņi barojas tikai kāpura stadijā. Tie ir specializēti plēsēji, kas barojas ar konkrētu kukaiņu sugu kāpuriem, sauszemes gliemežiem un kailgliemežiem, kuri pēc svara var pārsniegt savu uzbrucēju pat 200 reizes. Kāpurs ar žokļiem pāršķel upura ķermeņa segas vairākās vietās un ievada ievainojumos gremošanas sulas un indīgās vielas, kas upuri paralizē. Upuris tiek pilnīgi vai daļēji sagremots.

LEB norāda, ka jāņtārpiņu kāpuru attīstība noris pāris gadus, pēc izkūņošanās vasaras sākumā tie vairs barību neuzņem, jo mutes orgāni viņiem ir reducējušies. Tādējādi pieaugušo indivīdu vienīgā funkcija ir vairošanās, ko viņi paveic dažās nedēļās jūnijā un jūlijā. Pēc 50 līdz 100 olu izdēšanas augsnē vai zemsedzē mātītes tāpat kā tēviņi iet bojā, kāpuri izšķiļas pēc trīs līdz četrām nedēļām. Atšķirībā no jāņtārpiņa, mazā jāņtārpiņa kāpuru galvenais barības objekts ir sliekas.

Speciālisti skaidro, ka bioluminiscenci nodrošina ķīmiskie procesi, kas notiek īpašos gaismu emitējošosorgānos, kas atrodas jāņtārpiņa vēdera dobuma apakšējā daļā. Gaisma rodas fermentam luciferāzei mijiedarbojoties ar īpašām vaboles olbaltumvielām luciferīniem. Arī jāņtārpiņu kāpuri rada gaismu, taču to luminiscencei ir cita nozīme kā pieaugušajām vabolēm. Proti, kāpuri ar to brīdina potenciālos uzbrucējus, jo satur kodīgas un indīgas vielas. Spīdēšanas process var būt gan nepārtraukts, gan impulsveida, ko kukainis panāk ritmiski kustinot vēderiņu.

Jāņtārpiņa mātīte spīd aptuveni divas stundas naktī un šī spīdēšana turpinās aptuveni desmit naktis. Tēviņi spēj pamanīt gaismas signālus pat 45 metru attālumā.

Jāņtārpiņi pārsvarā apdzīvo mitrus zālājus un pļavas mežmalās un pie ūdeņiem. Pēc dažu pētnieku uzskatiem, to skaitam ir tendence samazināties, akcentā LEB. Šo kukaiņu skaita samazināšanas tiek izskaidrota ar lauksaimniecībā izmantoto ķīmisko vielu ietekmi, kā arī ar tādu antropogēno faktoru kā gaismas piesārņojums, kurš negatīvi ietekmē to vairošanās procesu.