"Joprojām gribu domāt un cerēt, ka vietējo acīs esmu pavisam parasts cilvēks".
Rucava Edgaram par iemīļotu galamērķi kļuva jau pirms pieciem gadiem, bet uz palikšanu ievācies pēdējos divos.
“Kaut kāds laikaposms ir pagājis. Joprojām gribu domāt un cerēt, ka vietējo acīs esmu pavisam parasts cilvēks. Gadās, ka atpazīst, bet tas noteikti nav tas, pēc kā es tiecos. Arī runāt televīzijā nekad neesmu sapņojis.
Dažus uz televīziju tiekties mudina naudas jautājums, tomēr tā atšķirība nav tik liela. Man tāda priekšā runāšana, kad jāvada lekcijas, sagādā piecus nervu šokus.
Radio klausītāji manām acīm ir neredzami, un rezultātā man ir sajūta, ka es runājos pats ar sevi. Nekad neesmu domājis, ka manī kāds klausās,” jaunais rucavnieks par sevi portālam liepajniekiem.lv stāsta brīvi, lai gan atzīst, ka otrā pusē intervijas laikā atrasties nemaz neesot tik viegli.
Pats radis skriet cauri krūmiem un dzīties pakaļ varas vīriem, lai uzdotu neērtus jautājumus. Tas esot ierastāk, nekā klāstīt par sevi. Saruna gan raisās viegli, un to caurvij sirsnīga pašironija, viegls cinisms un amizants humors.
Edgars nepavisam nav kurzemnieks, dzimis un audzis Bauskā. Kad nācis laiks izvēlēties studiju virzienu, sākumā neesot varējis izlemt.
Žurnālistiku gribējis studēt, tomēr nobijies, ka Rīgā pazudīs. Jelgava bijusi tuvāk, aizbraucis izlūkot, kas tur pieejams.