Teherānas konference notika laikā no 1943. gada 28. novembra līdz 1. decembrim Teherānā, Otrā pasaules kara Sabiedroto valstu okupētajā Irānā. Konferences dalībvalstis bija Padomju Savienība, Amerikas Savienotās Valstis un Apvienotā Karaliste, kuras pārstāvēja attiecīgo valstu vadītāji: Apvienotās Karalistes premjerministrs Vinstons Čērčils, ASV prezidents Franklins Rūzvelts un PSRS VK(b)P pirmais sekretārs Josifs Staļins. Šī bija pirmā no trim Otrā pasaules kara konferencēm, kurās tikās "lielais trijnieks", 1945. gada februārī notika Jaltas konference, bet 1945. gada jūlijā — Potsdamas konference. Galvenais apspriežamais jautājums bija plānojamā karadarbība 1944. gadā un pēckara robežas Eiropā.
Baltijas valstu okupācijas jautājumā Rūzvelts esot izteicies, ka ASV sabiedriskajai domai ir svarīgas referenduma un pašnoteikšanās tēmas. Viņš domājot, ka pasaule gribētu redzēt iedzīvotāju gribas izpausmi, varbūt ne uzreiz pēc padomju reokupācijas, un viņš pats esot pārliecināts, ka cilvēki nobalsošot par pievienošanos Padomju Savienībai. Tomēr Staļins atbildējis, ka nebija nekādas klaigāšanas par pasaules viedokli, kad cars nedeva Baltijas provincēm autonomiju.
No 1943. gada 1. decembra sarunu pieraksta redzams, ka ASV prezidents Franklins Rūzvelts ierosināja veikt plebiscītu, lai noskaidrotu Baltijas valstu tautu gribu par pievienošanos PSRS. Lai arī Staļins piekrita šādu vēlēšanu rīkošanai nenoteiktā nākotnē, tomēr Aukstā kara apstākļos līdz pat 1991. gada 3. marta aptaujai šāda veida referendums netika izdarīts.
LZA korespondētājloceklis, Dr.habil.hist., prof. Inesis Feldmanis par konferenci runāja šādi:
"Par Baltiju tieši bija runa 1943. gada Teherānas apspriedē, kur Staļins apsolīja pēc kara pajautāt, ko baltieši vēlas. Teherānā PSRS diktators solīja tik daudz, ka ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts viņu nosauca par labo onkuli Džo. Tobrīd bija cita situācija. Baltija atradās Vācijas varā un Staļins nezināja, ko nesīs tuvākie gadi. Bet praktiski jau Baltijas likteni izlēma Maskavas konferencē tā paša gada oktobrī, kad tikās PSRS, ASV un Lielbritānijas ārlietu ministri. Abiem pēdējiem no Rūzvelta un Čērčila puses bija pilnvaras atzīt Baltijas valstu palikšanu PSRS varā. Amerikāņi tad atkāpās no savas iepriekšējās pozīcijas, ko bija ieturējuši vēl gadu agrāk, kad neļāva britiem piekrist Padomju Savienības 1941. gada robežu likumībai".
"Kad par Maskavas vienošanos uzzināja Vācijas izlūkdienests, šis fakts tika veikli izmantots, organizējot protesta mītiņus un demonstrācijas, tajā skaitā arī Doma laukumā Rīgā, lai iegalvotu baltiešiem, ka tiem nav citas izvēles kā vien būt kopā ar Vāciju. Jaltas apspriedes laikā PSRS vairs vispār nebija ieinteresēta baltiešu jautājumu cilāt, jo visa Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorija, izņemot Kurzemi, bija padomju ziņā. Jalta jau bija kaviāra ēšanas un tostu konference bez jebkāda plāna un sagatavošanas. Taču nekad iepriekš pasaules vēsturē tik mazs līderu skaits nebija izšķīris tik liela cilvēku daudzuma likteni", - tā Feldmanis.
Portāls VS.LV nenes atbildību par komentāru saturu.
Pievienojiet komentāru
Anonīmi komentāri
Atbilēt
Anonīmi komentāri