Krievu spiegi Rīgā savu darbu sāka pirms simts gadiem (+VIDEO)

Bijušā Latvijas ceļa iekšlietu ministra Jāņa Ādamsona un bijušā VDK virsnieka Genādija Siļonova arests un ilgstošais sods lika spiegošanas tēmai Latvijā atkal kļūt aktuālai. Kā tas viss sākās pirms gadsimta?

Ar padomju diplomātu – spiegu aktīvo rosīšanos Eiropa pirmo reizi saskārās 20. gados. Toreiz viņu darbības metodes neizcēlās ar perfektumu. Atmaskošanas, skandāli, izraidīšanas notika bieži. Latvijā padomju spiegi ar diplomātu pasēm organizēja streikus, demonstrācijas, mītiņus. Viņu galvenais uzdevums bija situācijas destabilizēšana, politisko procesu ietekmēšana. PSRS sūtniecības darbinieki ar padomiem un naudu tieši vadīja Latvijas komunistiskās partijas darbību. Iegūtās ziņas uz Maskavu tika sūtītas, izmantojot diplomātisko pastu vai īpašus kurjerus. Ar to, piemēram, nodarbojās PSRS tirdzniecības pārstāvniecības transporta nodaļas vadītājs Ļebedevs. Trīsdesmitajos gados no tik vienkāršotām darbības metodēm un masveidīgas diplomātu iesaistīšanas spiegošanā Maskava atteicās.

Svaru kauss nosvērās par labu sistēmai, kad atsevišķi emisāri no diplomātu vidus vervēja aģentus vietējo starpā un deva tiem uzdevumus. Kā labs aizsegs derēja VOKS («Vsesojuznoje obščestvo kuļturnih svjazei s zarubežnimi stranami») jeb «Vissavienības biedrības kultūras sakariem ar ārvalstīm» nodaļas PSRS vēstniecībās. VOKS darbinieki bija tieši saistīti ar padomju izlūkdienestiem, kam rakstīja atskaites. Nav dīvaini, ja VOKS pārstāvis Latvijā un reizē PSRS vēstniecības darbinieks Mihails Vetrovs izrādījās viens no tiem vīriem, kurš pārī ar PSRS vēstniecības Rīgā 1. sekretāru un NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariāta) rezidentu Ivanu Čičajevu 1940. gadā nodarbojās ar piemērotu personu atlasi nākamajām Latvijas PSR varas struktūrām.

Vetrova aprūpē atradās Latvijas un PSRS tautu kulturālās tuvināšanās biedrība. Ar pēdējo sadarbojās tādi pirmskara Latvijas sabiedrībā pazīstami ļaudis kā Augusts Kirhenšteins, Pēteris Blaus, Vilis Lācis, Jūlijs Lācis. Vai nu vainīga bija viņu un viņiem līdzīgo lētticība, vai arī atrašanās NKVD ziņotāju rindās, tomēr nav nejaušība, ka šīs personības pēc tam parādījās 1940. gada vasaras marionešu valdības sastāvā.

Krievijas Ārējā izlūkdienesta oficiālajā mājas lapā publicētajos nopelniem bagātā padomju spiega Čičajeva atmiņu fragmentos par to laiku teikts: «Es biju gandrīz vienīgais no vecajiem izlūkdienesta darbiniekiem, kas netika represēts un pat saņēmu norīkojumu braukt uz buržuāzisko Latviju, lai tur radītu rezidentūru un aģentu aparātu pilnīgi tukšā vietā. Devos turp [uz Latviju] 1938. gada augustā. Aizbraucot man deva uzdevumu – tikt skaidrībā ar situāciju. Rezidentūras kadru jautājums tika atlikts līdz manai kārtējās atgriešanās reizei Maskavā.«

Laiku Čičajevs netērēja velti – brīdī, kad 1939. gada aprīlī Ivanu Andrejeviču izsauca uz PSRS galvaspilsētu atskaitīties, viņam jau bija ko ziņot. Ko, tāpat kā savervēto Latvijas pilsoņu vārdus savā atmiņu uzzibsnījumā šis pieredzējušais spiegs, protams, neizpauž. Taču runa par «situāciju Latvijā» bijusi visaugstākajā līmenī. Ziņojis viņš PSRS iekšlietu tautas komisāram Lavrentijam Berijam, pēc tam izsaukts pie Staļina, lai par savu Latvijas situācijas vērtējumu raportētu vēlreiz. Klāt bijuši arī citi padomju varasvīri – PSRS kompartijas centrālkomitejas politbiroja locekļi. Atvadoties ārlietu komisārs Vjačeslavs Molotovs daudznozīmīgi izmetis: «Gaidiet drīz ciemos.»

Savukārt Staļins rezidentam piekodinājis nevienam neteikt par gaidāmo sarkanās armijas kontingenta ievešanu Latvijā. Atgādināšu, ka šī saruna notika 1939. gada aprīlī, bet septembrī/oktobrī Baltijas valstīm jau nācās piespiedu kārtā akceptēt padomju karabāzu ierīkošanu savās teritorijās.

Pēc veiksmīgās operācijas Baltijā, Čičajevs 1940. gada oktobrī tika nosūtīts aģentu tīkla veidošanai Zviedrijā, atkal jau diplomāta statusa aizsegā. Ilggadējā padomju vēstniece Stokholmā Aleksandra Kolontaja lieliski zināja, ar ko nodarbojas viņas vadītās institūcijas «padomnieks». «Jaunais rezidents ātri iekļāvās darbā, ieguva interesantus sakarus politiskajās aprindās. No rezidentūras sāka pienākt svarīga politiskā informācija,» rimti stāsta anonīmais autors Krievijas Ārējā izlūkdienesta oficiālajā mājas lapā. Uz Maskavu Čičajevs izsaukts dažas dienas pirms Vācijas uzbrukuma PSRS, un, kā viņš apgalvo, tvaikoni, kurā tas devies no Stokholmas uz Rīgu, gandrīz esot pārtvēruši «hitleriešu kara kuģi».

Pēc tam nākamais VDK pulkvedis sācis nodarbojies ar partizānu cīņas organizēšanu vācu okupētajos apgabalos, bet drīz viņam uzdots organizēt centrālā izlūkošanas aparāta darbinieku un viņu ģimenes locekļu evakuāciju no Maskavas uz Novosibirsku. Nākamais uzdevums – organizēt sadarbību ar britu un amerikāņu specdienestiem, lai pretdarbotos nacistiskajai Vācijai. Ar šo uzdevumu Čičajevs 1941. gada septembrī ieradās Londonā un pavadīja tur visus kara gadus.

1945. gadā viņam piešķīra vēstnieka rangu darbam Čehoslovākijā, taču patiesībā nākamos divus gadus šis cilvēks Prāgā nodarbojās ar to pašu, ko agrāk, – ar aģentūras veidošanu un situācijas virzīšanu Maskavai tīkamajā virzienā. 1947. gadā Baltijas okupācijas organizētāja Ivana Čičajeva pūles un nopelni tika atalgoti, ieceļot viņu par vienu no priekšniekiem nule kā izveidotajā Informācijas komitejā. Šī komiteja apvienoja padomju politisko un militāro izlūkošanu. Vēl nedaudz vēlāk pieredzējušais spiegs sāka lasīt lekcijas PSRS Augstākās izlūkošanas skolas kursantiem un baudīt mierīgas vecumdienas.

Kamēr Čičajevs rīkojās kā nākamās varas maiņas galvenais organizators, 1939. gadā PSRS vēstniecības Latvijā 1. sekretāra amatā viņu nomainījušā Mihaila Vetrova pamatuzdevums bija «strādāt» ar augstākajām Latvijas varas aprindām. Avīzes «Rīts» žurnālists Aloizs Klišāns vācu laikā žurnālā «Junda» publicētajās atmiņās apraksta kādu interesantu epizodi par 1. sekretāra darbību. Proti, 1939. gada septembra vidū, pēc tam kad Klišāns bija nejauši sastapies ar padomju diplomātu uzgaidāmajā istabā pie ārlietu ministra Vilhelma Muntera, Vetrovs vēlu vakarā piezvanījis žurnālistam uz redakciju un painteresējies, vai tas nevarētu viņam pa telefonu pastāstīt, kas ar ministru runāts.

«Saņēmis atbildi, ka saruna nav domāta drukāšanai, bet tikai «Rīta» informācijai, Vetrovs pateicās un atvainojās par traucējumu, lūdzot par to nevienam redakcijā neko nesacīt. Tas esot tikai pilnīgi privāts jautājums,» atcerējās Klišāns.

Tieši PSRS vēstniecības sekretārs un no Maskavas kā pilnvarotais atsūtītais PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Višinskis bija tie, kas 1940. gada 18. jūnijā ieradās pie Ulmaņa, lai paziņotu, ka veidos «jaunās demokrātiskās Latvijas» valdību. Tiesa, ne jau Vetrovs, bet daudz augstāki rangi Maskavā pēc tam apstiprināja šo kabinetu. Bijušais Latvijas sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš atmiņās «Labie gadi» apraksta vēl kādu epizodi – 1940. gada jūlija pirmajās dienās PSRS diplomāts Mihails Vetrovs viņu aicinājis uz sarunām kādā Vecrīgas dzīvoklī un to laikā piedāvājis sadarboties. Kad Bērziņš atteicās, vēlākais PSRS ārlietu komisāra Molotova palīgs atklāti piedraudējis, ieteikdams būt «prātīgākam», un devis 24 stundu laika apdomāties. Laiku eksministrs izmantoja, lai aizbēgtu no Latvijas...