Samaksājot 15 centus par pastmarkām un nezināmu summu, lai vērtīgo sūtījumu apdrošinātu par 50 dolāriem, pāris nodeva mazuli pasta ierēdnim, kurš nogādāja zēnu viņa vecmāmiņas mājā aptuveni jūdzes attālumā.
Kad 1913.gada 1.janvārī pasta nodaļas sāka pieņemt nosūtīšanai pakas virs 4 mārciņām, noteikumi par to, ko drīkst un ko nedrīkst sūtīt pa pastu, bija neskaidri. Cilvēki nekavējoties sāka pārbaudīt šīs robežas paši, sūtot pa pastu olas, ķieģeļus, čūskas un citas neparastas "pakas". Tātad, vai cilvēkiem bija atļauts sūtīt savus bērnus pa pastu? Tehniski - pasta regulējums neko pret to nenoteica.
"Pirmie paku sūtīšanas servisa gadi - tas bija neliels haoss," saka ASV Nacionālā pasta muzeja galvenā vēstures kuratore Nensija Pope. "Dažādās pilsētās bija iespējams nosūtīt dažādas lietas, atkarībā no tā, kā attiecīgās pasta nodaļas priekšnieks interpretēja noteikumus."
Pope atklājusi pat 7 gadījumus, kad cilvēki no 1913. līdz 1915.gadam sūtījuši pa pastu bērnus - mazulis Ohaio štatā bijis tikai pirmais. Bērnu sūtīšana pa pastu gan nav bijusi ierasta prakse, tomēr lielos attālumos varēja būt lētāk iegādāties pastmarkas, lai nosūtītu bērnu dzelzceļa pasta vagonā, nekā pirkt viņam biļeti pasažieru vilcienā.
Turklāt cilvēki, kuri sūtīja savus bērnus pa pastu, parasti tos nenodeva svešiniekam. Laukos daudzas ģimenes itin labi pazina savu pastnieku.
Portāls VS.LV nenes atbildību par komentāru saturu.
Pievienojiet komentāru
Anonīmi komentāri
Atbilēt
Anonīmi komentāri