Cilvēkkapitāla komponente var palielināt Latvijas ekonomikas izaugsmes tempu

Ekonomists skaidro, ka, mazinot priekšlaicīgu mirstību darbspējas vecumā, izaugsmes tempu varētu paātrināt par 0,2 procentpunktiem gadā, aktivizējot iekšējās darbaroku rezerves - par 0,3 procentpunktiem, paaugstinot izglītības līmeni - par 0,2 procentpunktiem, paaugstinot izglītības kvalitāti - par 0,5 procentpunktiem, uzlabojot nodarbināto iedzīvotāju veselību - par 0,1 procentpunktiem, bet piesaistot augsti kvalificētus migrantus - par 0,6 procentpunktiem gadā.

Pēdējo desmit gadu laikā Latvijas ekonomikas apjoms vidēji gadā auga par 2,5%. Krasnopjorovs norāda, ka tikpat pieticīgs sniegums nākotnē nebūs pietiekams, lai ienākumu ziņā sasniegtu vismaz Lietuvas un Igaunijas līmeni.

Darba tirgum pieejamo cilvēku skaits Latvijā nākamajos gados turpinās lēnām samazināties, taču tas nenozīmē, ka cilvēkkapitāla komponentes devums potenciālā iekšzemes kopprodukta dinamikā neizbēgami būs ar mīnus zīmi. Krasnopjorovs norāda, ka pastāv trīs instrumenti, ar kuriem var panākt cilvēkkapitāla pozitīvu devumu Latvijas ekonomikas izaugsmē - palielināt iedzīvotāju skaitu darbspējas vecumā, pilnīgāk nodarbināt iedzīvotājus darbspējas vecumā, palielināt darbinieku spēju līmeni.

Krasnopjorovs atgādina, ka Latvijas sabiedrība cieš no priekšlaicīgas mirstības - valstī ir viens no augstākajiem mirstības rādītājiem darbaspējas vecumā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vidū. Lielāka mirstība darbspējas vecumā ir tikai Bulgārijā un Rumānijā (atsevišķās kohortās arī Ungārijā). Samazinot mirstību līdz attīstītāko ES valstu (Zviedrija, Somija, Īrija, Beļģija, Nīderlande, Dānija) vidējam līmenim, Latvija var izglābt vairāk nekā 4000 dzīvību katru gadu.

Attiecinot šo izglābto dzīvību skaitu uz vecumam raksturīgo nodarbinātības līmeni, iegūstam papildu nodarbināto skaitu ap 3000 gadā, raksta Krasnopjorovs. Tik liels papildu nodarbināto skaits var paātrināt Latvijas iekšzemes kopprodukta gada pieauguma tempu par 0,2 procentpunktiem.

Dzimstība Latvijā ir zema jau gadu desmitiem, taču pretēji plaši izplatītam mītam bērnu skaits uz vienu sievieti pie mums nav zemāks kā vairumā citu ES valstu, norāda Krasnopjorovs. Ekonomists uzsver, ka dzimstību var un vajag veicināt, piemēram, uzlabojot bērnudārzu pieejamību un kvalitāti, kā arī pasargājot jaunās māmiņas no nabadzības riska, tomēr pat būtisks dzimstības pieaugums nedotu tūlītēju balstu ekonomikas izaugsmes tempam, jo starp piedzimšanu un darba gaitu sākumu parasti ir aptuveni 20 gadi.

"Ja darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits Latvijā katru gadu samazināsies par 15 000, vai nebūtu prātīgi šo iztrūkstošo darbaspēka apjomu "ievest" no ārvalstīm? Manuprāt, te jānošķir augsti kvalificētu speciālistu piesaistīšana un zemas kvalifikācijas darbaspēka "ievešana". Lai imigrācija veicinātu ne tikai ekonomikas apjomu (jeb iekšzemes kopproduktu), bet arī dzīves līmeni valstī (iekšzemes kopproduktu uz iedzīvotāju), piesaistītiem migrantiem jābūt ar augstāku kvalifikāciju nekā vietējo iedzīvotāju vidējais līmenis," raksta Krasnopjorovs.

Kaut arī daži uzņēmēji iegūtu arī no zemas kvalifikācijas strādnieku masveida piesaistīšanas Latvijas darba tirgum, jo tie varētu izmaksāt lētāk par vietējiem darbiniekiem vai investīcijām ražošanas procesu automatizācijā, ar lētāka darbaspēka ievešanu nevarēs panākt dzīves līmeņa pieaugumu visai Latvijas sabiedrībai. Nav arī cerību, ka Latvijas ekonomikas izaugsmi varētu balstīt bēgļu no tālām Āfrikas vai Āzijas valstīm iebraukšana, jo to iedzīvotāju vairākuma prasmes neatbilst Eiropas darba tirgus vajadzībām, norāda ekonomists.

Kopumā augsti kvalificētā imigrācija var būt ievērojams balsts Latvijas ekonomikas izaugsmei - katri 2000 imigrantu gadā (ar līdzīgu kvalifikāciju kā vietējiem iedzīvotājiem) palielinātu iekšzemes kopprodukta gada pieauguma tempu par 0,1 procentpunktu, aprēķinājis ekonomists. Pašreizējais imigrācijas apjoms Latvijā ir ap 0,6% no iedzīvotāju skaita gadā. Tas ir divreiz mazāk nekā kaimiņos (Igaunijā un Lietuvā) un vairākās attīstītās ES valstīs, piemēram, Dānijā, Beļģijā, Vācijā, Nīderlandē, Austrijā, Slovēnijā.

Ja celtu imigrācijas intensitāti līdz iepriekšminēto valstu vidējam līmenim, Latvijai tas nozīmētu 12 000 papildu imigrantu gadā, kas palielinātu iekšzemes kopprodukta gada pieauguma tempu par 0,6 procentpunktiem. Taču Krasnopjorovs uzsver, ka daudz svarīgāk par imigrācijas skaitļu dzīšanu uz augšu ir tādu dzīves apstākļu izveide vietējiem iedzīvotājiem, lai uz Latviju masveidā vēlētos pārcelties sava aroda meistari.

Vēsturiski zemais bezdarbnieku skaits Latvijā var radīt maldīgu priekšstatu, ka iekšējo darbaroku rezervju Latvijā vairs nav palicis itin nemaz, taču tā nebūt nav, norāda Krasnopjorovs. Ja nodarbinātības līmenis pie mums katrā vecumgrupā būtu ne mazāks kā Vācijā, Dānijā, Nīderlandē, Īrijā, Zviedrijā un Igaunijā, nodarbināto skaits Latvijā būtu par 73 000 lielāks, aprēķinājis ekonomists.

"Iekšējā darbaroku rezerve - 73 000 - pirmajā acumirklī šķiet nereāli liels skaitlis. Tas ir vairāk, nekā Latvijā ir oficiālo bezdarbnieku (51 000 saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras reģistriem un 63 000 pēc Centrālās statistikas pārvaldes aptaujas). Taču jāatceras, ka vēl vairāki desmiti tūkstošu bez pastāvīga darba esošo cilvēku to nemeklē, bet būtu gatavi sākt darba gaitas, piemēram, pēc pārkvalifikācijas kursiem vai saņemot vilinošu darba piedāvājumu," skaidro Krasnopjorovs.

Viņaprāt, nebūtu pareizi uzskatīt, ka katra no šiem 73 000 cilvēku pienesums Latvijas ekonomikas potenciālam būtu līdzīgs pašreiz nodarbināto vidējam līmenim. Pirmkārt, liela daļa no iekšējām darbaroku rezervēm ir jaunieši un pirmspensijas vecuma iedzīvotāji - daudzi no viņiem strādātu tikai nepilna laika darbu. Otrkārt, "rezervistiem" atgriežoties darba tirgū, viņu produktivitāte, visticamāk, būs zemāka nekā pašreizējiem darbiniekiem. Pieņemot, ka "rezervistu" pienesums Latvijas ekonomikas potenciālam vidēji ir viena puse no pašlaik strādājošo indivīdu pienesuma, iekšējo darbaroku rezervju pakāpeniska aktivizēšana desmit gadu laikā var paātrināt Latvijas ekonomikas gada izaugsmes tempu par 0,3 procentpunktiem.

Savukārt, runājot par darbinieku spēju līmeņa palielināšanu, Krasnopjorovs norāda - jo spējīgāki ir indivīdi, jo augstāka produktivitāte tiem piemīt. Tātad, palielinot darbinieku spēju līmeni, ekonomika var saražot vairāk ar to pašu darbinieku skaitu. Starp svarīgākajiem novērojamiem faktoriem, kas nosaka darbinieku algas (un tādējādi arī produktivitātes) līmeni, ir viņu izglītība un veselība.

Darbiniekiem ar augstāko izglītību Latvijā ir par 48% augstāka alga (pie pārējiem nemainīgiem faktoriem) nekā darbiniekiem ar vidējo izglītību. Līdzīga augstākās izglītības prēmija, kas atspoguļo izglītības pozitīvu devumu darbinieku produktivitātē, ir arī citās valstīs. Šobrīd augstākā izglītība ir 43% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, kas ir tikai par dažiem procentu punktiem mazāk nekā ES valstīs ar augstu nodarbinātību. Desmit gadu laikā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļai ar augstāko izglītību Latvijā pakāpeniski pieaugot no 43% līdz 50%, tas palielinātu iekšzemes kopprodukta gada pieauguma tempu par 0,2 procentpunktiem.

Ceļot izglītības kvalitāti katrā izglītības līmenī (pamatskola, vidusskola, profesionālā izglītība, augstākā izglītība, ieskaitot maģistrantūru un doktorantūru) tādā veidā, lai absolventu vidējā alga palielinātos par 30% (kas, pēc absolventu monitoringa datiem, nav liels skaitlis), var celt iekšzemes kopprodukta gada pieauguma tempu par 0,5 procentpunktiem, raksta Krasnopjorovs.

Darbiniekiem, kas cieš no hroniskām slimībām, Latvijā (pie pārējiem nemainīgiem faktoriem) alga ir par 8% zemāka nekā veseliem darbiniekiem. Līdzīgi notiek arī citās valstīs - darbiniekiem ar veselības ierobežojumiem produktivitāte un tādējādi arī atalgojums ir zemāki. Pakāpeniski (desmit gadu laikā) uzlabojot Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokli līdz ES valstu ar augstu nodarbinātību vidējam līmenim, var celt Latvijas iekšzemes kopprodukta gada pieauguma tempu par 0,1 procentpunktu, uzskata Krasnopjorovs.