Gribu palīdzēt mammai, aizejot pensijā viņa NEKO NEGRIB?

No „neko negribu” stāvokļa var ātri tikt vaļā, jo ir dažādas lietas, kas aizrauj un uzlabo garastāvokli – lasīšana, interesanta televīzijas programma, koncerts, kino vai teātris. Pats galvenais, lai cilvēkam apkārt ir draugi vai tuvinieki, kas neļauj justies vienai.

Mums jāpriecājas, ka protam draudzēties, tādēļ par draugiem nevajadzētu aizmirst. Pasaulē ir kultūras, kas nemaz nemāk draudzēties. Tā ir liela māksla. Un īsti draugi nekad neatstās cilvēku vienu tādā depresīvā noskaņojumā, bet centīsies atrast atslēgu, lai noskaņojumu uzlabotu. Ja cilvēks pēc būtības ir sabiedrības dvēsele, tad esmu pārliecināta, ka šādi draugi viņam ir.

Tāpat pagastā vai pilsētā noteikti ir kāda biedrība vai organizācija, kas pulcē ap sevi domubiedrus. Ir vērts painteresēties, ko viņi dara un varbūt kaut kas uzrunās arī viņu. Piemēram, mūsu novadā ir fantastiska vadība, kas palīdz, sponsorē un atbalsta jebkādus pasākumus, ko ierosina pensionēti ļaudis.

Tuviniekiem ir jārunā ar cilvēku par hobijiem. Tādiem noteikti jābūt un tie ir neatņemama dzīves daļa cilvēkiem visos vecumos. Un, ja dārza darbi ir hobijs, tad attiecīgi ar tādu pieeju uz dārzu arī jāiet. Nevajadzētu pārpūlēties, bet darīt visu ar mēru. Ja ir sākusies kāda acu pataloģija pēc dārza darbiem, tas nenozīmē, ka no sava hobija ir jāatsakās pavisam. Ir jāzina mērenība. Zinu, ka daudziem ir tā - aiziet uz dārzu un izravē nevis divas dobes, bet visas desmit, kaut gan laika ir daudz.

Tomēr, ja šāds stāvoklis, ka - neko negribas darīt - turpinās divus, trīs vai vairāk mēnešus pēc aiziešanas pensijā, tad gan vajadzētu doties pie ģimenes ārsta un kopā ar viņu izvērtēt nepieciešamību apmeklēt kāda cita speciālista konsultāciju. Galvenais nekautrēties, bet darīt kaut ko situācijas labā.

Ģimenes ārste Guna Poikāne