Latvijā jaunieši ar invaliditāti pakļauti augstam atstumtības riskam

Organizācija izzinājusi, kā jūtas jaunieši ar invaliditāti un viņu ģimenes šobrīd Latvijā un Zviedrijā, kādi ir ierobežojumi un iespējamie risinājumi. Aptaujā iesaistīti seši brīvprātīgie jaunieši, kurus apmācīja interviju veikšanā.

Šādu izpēti veica arī Zviedrijas organizācija "Foreningen Framtidstaget". Kopumā veiktas 12 padziļinātas intervijas ar jauniešiem ar invaliditāti un viņu vecākiem Latvijā, savukārt Zviedrijā - piecas padziļinātās intervijas.

Pēc sarunām secināts, ka ne tikai sabiedrībā esošās stigmas dēļ, bet arī ierobežotas neatkarības un nepieejamās vides dēļ jauniešiem ar invaliditāti Latvijā ir ierobežotas iespējas socializēties ar vienaudžiem un sabiedrībā kopumā.

Aptaujātie atzinuši, ka jaunieši ar invaliditāti Latvijā bieži vien jūtas izolēti vides nepieejamības dēļ, un vienaudži viņus neuztver kā līdzvērtīgus. Invaliditāte ietekmē gan attiecību veidošanas prasmes, gan patstāvību. Visi aptaujātie uzsvēruši, ka invaliditāte būtiski ietekmē jauniešu sociālos kontaktus.

Nevienam no intervētajiem jauniešiem nekad nav izveidojušās ilgtermiņa attiecības ar skolasbiedriem, kuras varētu uzturēt vēlāk. Mācoties vispārējā izglītības sistēmā, daļa piedzīvojuši neitrālu attieksmi no skolasbiedriem, bet daļa tikuši apsmieti vai ignorēti. Būtiska loma ir arī skolotājiem un videi skolā, iekļaujot jauniešus ārpusskolas pasākumos. Noturīgākas attiecības ar skolasbiedriem ir veidojušās tikai vienā gadījumā, kur tās veicinājusi un uzturējusi kādas klasesbiedrenes mamma.

Kāda jauniete intervijā norādījusi, ka gribētu būt neatkarīgāka un spontānāka savos lēmumos, bet šobrīd tas nav iespējams vides nepieejamības dēļ. Viņai ikdienā nākas plānot katru soli. Viņasprāt, lielisks būtu pakalpojums, nodrošinot uzticības personu, ar kuru kopā varētu doties dažādās aktivitātēs ārpus mājas, jo līdz šim pasākumus viņa apmeklējusi kopā ar savu ģimeni.

Galvenā socializēšanās vide jauniešiem ar invaliditāti ir speciālās nodarbības - sporta treniņi, rehabilitācijas, koris, radošas nodarbības un dienas centri, taču tajā satiekas tikai jaunieši ar invaliditāti un viņu vecāki. Speciālajās skolās vecākiem ir līdzīgas intereses, kuras spēj apvienot arī bērnus, taču vienlaikus rada noslēgtu vidi. Jauniešiem patstāvīgi attiecības veidot traucē arī pieaugušā - asistenta vai vecāku - klātbūtne.

Arī vecāki norādījuši nepieciešamību pēc atbalsta jeb uzticības personām, kas palīdzētu jauniešiem iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs un veidot sociālās saites. Īpaši uzsvērta nepieciešamība atdalīt atbalsta personas funkcijas no asistenta lomas, veidojot līdzvērtīgas un draudzīgas attiecības. Zviedrijas situācija atšķiras no Latvijas, jo tur atbalsta personas pakalpojums jau pastāv.