Drošības pasākumu ignorēšana un izvairīšanās no aizsargekipējuma lietošanas ir cieši saistīta ar iedzīvotāju zemo izpratni par ceļu satiksmes drošības pamatprincipiem un robiem ceļu satiksmes noteikumos, norāda Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas vadītājs Andris Vilkmanis.
Viņš atzīst, ka situācijas, kādās tiek gūtas traumas, ir dažādas. Nereti riteņbraucēji, pārvietojoties pa brauktuvi, notriec kādu citu velosipēdistu, kas brauc pa ietvi un šķērso krustojumu pa gājēju pāreju, kā rezultātā abi gūst traumas. Tāpat joprojām daudzos gadījumos ļoti nopietnas traumas tiek gūtas, vadot velosipēdu vai skrejriteni alkohola reibumā.
Vērtējot traumu smaguma pakāpi, Vilkmanis norāda, ka traumas, kuras gūst skrejriteņu vadītāji, parasti ir smagākas nekā tās, ko gūst velosipēdisti. "Ātrums, ar kādu pārvietojas skrejriteņu vadītāji, ir krietni lielāks un arī inerce lielāka, tāpēc arī traumas ir smagākas, lai gan traumētās vietas bieži vien ir tās pašas - galva, pleci, atslēgas kauls, elkoņi," viņš skaidro.
Traumas raksturs atkarīgs arī no tā, kā negadījuma mirklī cilvēks krīt - ja uz sāniem, parasti tiek lauzti plecu vai atslēgas kauli. Savukārt, ja notikusi divu transportlīdzekļu sadursme, cieš kājas - bieži vien tās tiek sadragātas auto un skrejriteņu sadursmē.
Pēc ārsta domām, drošības pasākumu ignorēšana un izvairīšanās no aizsargekipējuma lietošanas ir cieši saistīta ar iedzīvotāju zemo izpratni par ceļu satiksmes drošības pamatprincipiem un robiem ceļu satiksmes noteikumos.
"Gan velosipēds, gan skrejriteņa braucējs drīkst braukt, kur grib, - gan pa gājēju ietvi, gan pa riteņbraucēju celiņu un arī pa braucamo daļu. Privilēģija, ka var apbraukt sastrēgumus, bieži tiek izpildīta, nevajadzīgi riskējot un tracinot pārējos. Ļoti nopietnas traumas tiek gūtas, piemēram, spraucoties starp mašīnu rindām tuvāk krustojumam," atzīmē ārsts.
Viņš arī uzsver, ka ikdienā lielākā daļa velosipēdu vai skrejriteņu vadītāju brauc bez jebkādiem aizsarglīdzekļiem - bez ķiveres, šortos un vēl ar iešļūcenēm kājās. Ārsts neizprot, kā lai šāds cilvēks negūst smagas traumas, piemēram, gadījumā, kad, braucot pa vairāku joslu ielu, tiek saspiests starp mašīnām vai aizķerts ar auto spoguli un krīt.
Vilkmaņa vērtējumā, ja cilvēks ar braucamo pārvietojas un piedalās satiksmē, tam kā ceļu satiksmes dalībniekam ir jālasa zīmes un jārēķinās ar visiem ceļu satiksmes dalībniekiem, nevis jāpiešķir sev prioritārs statuss.
"Uz ielām kustība ir intensīva, numuru velosipēdiem vai skrejriteņiem nav, un diemžēl arī atbildība par neloģisku, pārgalvīgu rīcību, braucot, kur un kā gribu, izpaliek. Manuprāt, ikvienam ir jāzina un jāievēro ceļu satiksmes noteikumi. Kā ārsts, kurš ik dienas ārstē pacientu pārgalvības dēļ gūtās traumas, es ieteiktu gan velosipēdistiem, gan skrejriteņiem nežēlot naudu ķiverei, bet, ja tā jau ir iegādāta, - uzlikt to galvā, kad plānojat braukt. Jūsu galva un arī mēs - ārsti - būsim pateicīgi," aicina ārsts.