Pagājušā gada rudenī Valsts prezidents jaunajai Saeimai nosprauda mērķi – samazināt atpalicību no kaimiņvalstīm. Pieprasījumu pēc pārmaiņām nolasāmi arī vēlēšanu rezultātos, jo liela daļa vēlētāju balsi atdeva jauniem politiskajiem spēkiem. Tomēr pagaidām eksperti kvalitatīvāku valdības darbu neredz, tāpēc brīdina, ka neapmierinātība sabiedrībā tikai augs. Ja politiķi to neņems vērā, iespējamas pat ārkārtas vēlēšanas, vēsta TV3 raidījums “Nekā personīga”.
Pirms vēlēšanām un otrās valdības veidošanas procesā galvenā Krišjānim Kariņam veltītā kritika bija par stingras līderības trūkumu. “Jaunā Vienotība” (JV) solīja, ka sabiedrība premjera krēslā redzēs jaunu Kariņu. Pagājušajā nedēļā viņa otrajai valdībai apritēja 100 dienas.
14. Saeimas vēlēšanās JV uzvarēja pārliecinoši, tai ir 26 balsis parlamentā un neviens nešaubījās par Kariņa spējām izveidot savu otro valdību. JV solīja, ka jaunais Kariņš būs izlēmīgs, bet jūtamas izmaiņas nav redzamas. Valdību izveidot izdevās tikai divus mēnešus pēc vēlēšanām. Vēl ilgāk gāja ar budžeta pieņemšanu.
Reformu plāni tika atlikti, bet tagad izrādās, ka naudas reformām nav. Kamēr pasaulē notiek visstraujākās izmaiņas, Latvijas valdībai nav vīzijas enerģētikā, izglītībā, nodokļu politikā un daudz kur citur. Pašu deklarācijā noteiktā ekonomikas transformācija aizvien ir miglaina.
“Tas, ko es redzu, ir pieaugoša spriedze valdībā, ko daļēji izskaidro, protams, tuvojošās prezidenta vēlēšanas, bet arī tas, ka valdībā esošās partijas zināmā mērā ir strupceļā,” norāda domnīcas “Providus” direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka. “Viņas zina, ka sabiedrība gaida pārmaiņas, un viņas zina, ka prezidenta pieprasījums pēc tikšanas līdzi Lietuvai un Igaunijai vismaz šobrīd izskatās nereāls, ja viss turpinās tā kā līdz šim. Bet vienlaikus ir grūti pateikt premjeram, ka viņam vai nu pašam ir jāmainās, vai arī ir jālaiž kāds cits premjera amatā, kurš būs izlēmīgāks un ar skaidrāku vīziju.”
Redzamākā valdības problēmu risināšanas forma ir rezolūciju izdošana. Pēc konfliktiem par veselības aprūpes budžetu, Kariņš ministrijām vienkārši uzdevis trūkstošo naudu atrast pašām tikko kā apstiprinātajā budžetā.
Latvijas Universitātes profesors un politologs Jānis Ikstens komentē:
“Šobrīd rodas iespaids, ka premjera darba kārtību diktē notikumi, nevis premjers virza notikumus. Es teiktu, ka situācijā, kad sabiedrībā ir nedrošība un neapmierinātība, šis nav tas labākais veids, kā attīstīt valsti.”
Premjera uzdevums atrast naudu nāk pēc mediķu un skolotāju draudiem par streiku. Uzdevumu deleģēšana nav nekas slikts, bet šajā gadījumā premjers atbildību, kas būtu jāuzņemas viņam pašam, pārceļ uz pilnīgi visām ministrijām.
Kopš Krišjāņa Kariņa stāšanās valdības vadītāja amatā pirms četriem gadiem viņš izdevis simtiem, pat tūkstošiem uzdevumu jeb rezolūciju.
Liela daļa ir par ikdienas darbiem – pārsūtīt pēc piekritības un tamlīdzīgi, bet ir arī tādas, kurās premjers ar pāris teksta rindiņām iedomājas atrisināt ilgstošas valsts problēmas.
2020. gada janvārī Kariņš tā laika tieslietu ministram Jānim Bordānam uzdeva risināt garo tiesvedības procesu problēmu. Ministrija atbildēja ar ziņojumu, kurā uzskatītas lietas, kas jau notiek, piemēram, jaunas tiesas veidošana ekonomiskajām lietām. Tieslietu padome šī gada sākumā gan ziņoja, ka tiesu termiņi turpina pieaugt.
2018. gada vēlēšanās visu partiju prioritāte bija OIK likvidēšana. Pēc vēlēšanām tā no dienaskārtības pazuda. Kad atklājās jauni pārkāpumi OIK saņemšanā un prezidents valdībai par to aizrādīja – Kariņš uzdeva tā laika ekonomikas ministram Ralfam Nemiro radīt jaunus noteikumus OIK pārraudzībai. Nemiro reaģēja, atlaižot valsts sekretāru par nepietiekamu uzraudzību.
2020. gada pavasarī izcēlās skandāls par reģionālo pārvadājumu konkursu, kurā uzvara tika ar politiķiem saistītām firmām. Kariņš uz to reaģēja ar rezolūciju, prasot skaidrot norisi un konkursa ietekmi uz valsts budžetu. Rezolūcija bija arī Kariņa ierocis pusotru gadu vēlāk, kad viņš prasīja vērtēt amatpersonu atbildību par to, ka Andra Šķēles un Aināra Šlesera ģimenēm piederošais “Liepājas autobusu parks” nepildīja simtiem autobusu reisu Ogres un Aizkraukles novadā.
2019. gada nogalē darbu pārtrauca televīzijas kanāls LNT. Latvijas informatīvajai telpai tas bija trieciens. Kariņš uzdeva kultūras ministram Naurim Puntulim piedāvāt priekšlikumus informatīvās telpas stiprināšanai. Kad tos saņēma, komentēja, ka tie prasa naudu, bet ir jāsakārto sistēma. Reāla rīcība notika tikai pēc pandēmijas sākšanās, kad mediji piedzīvoja strauju ienākumu kritumu.
Pērn neskaitāmas rezolūcijas enerģētikas jautājumos saņēma Ekonomikas ministrija, arī par jautājumiem, ko tā jau risināja. Pandēmijas laikā uzdevumi plūda Veselības ministrijas virzienā.
Kad sabiedrība valdību kritizēja par nesaprotamiem drošības noteikumiem, vakcīnu iepirkumu, nepietiekamu pansionātu sargāšanu, premjers norādīja, ka atbildīga Ekonomikas, Veselības vai Labklājības ministrija, un ne valdības vadītājs. Valsts kontrole šādu politiku kritizēja par centralizētas vadības un koordinēšanas trūkumu. Krīzē katra nozare un pašvaldība bijušas “katra par sevi”.
“Viņš ir uz kompromisu, saticīgu dzīvi vērsts cilvēks, kurš nevēlas iesaistīties konfliktos, un ar prieku deleģē dažādu neskaidrību un domstarpību risināšanu šajos procesos iesaistītajiem,” saka Ikstens.
Ikstens uzskata, ka tam spilgtākais piemērs bija, kā Kariņš risināja domstarpības starp KPV LV, Nacionālo apvienību un “Attīstībai/Par!” iepriekšējā valdībā – proti ļāva ar to tikt galā partijām pašām, lai arī koalīcijas stabilitāte ir tieši premjera atbildība.
Kariņa kompromisu māksla bija noderīga piecu partiju koalīcijā. 2020. gadā tā palīdzēja pieņemt arī Eiropas Savienības budžetu, kad Kariņš kopā ar Angelu Merkeli izstrādāja plānu, lai samierinātu tos, kas prasīja Ungārijai un Polijai atņemt fondu naudu.
“Šādos formātos Kariņš ir spīdošs, un likās, ka tajā brīdī, kad bija jāizveido koalīcija starp piecām partijām un trīs partijas bija ar ļoti augstu ambīciju līmeni, likās, ka labāks premjers nav iedomājams,” norāda Kažoka.
Tagad valdībā ir vienkāršs vairākums no trim, daudzos jautājumos līdzīgi domājošām partijām. Taču nekas neliecina, ka valdības rīcība ir izlēmīgāka. Premjers iknedēļas tiešraides intervijās ir ass, kritizē reformu trūkumu un nozaru nesakārtotību.
Aptaujas liecina, ka Nacionālās apvienības un JV vēlētāji par šīm partijām vairumā gadījumu balsoja kara dēļ, jo vēlējās stabilitāti un valdībā – atbildīgus politiķus.
Taču liela daļa pilsoņu nobalsoja par izmaiņām, arī tie, kas savu balsi atdeva Apvienotajam sarakstam. Ja tas nespēs panākt pārmaiņas, tam draud “Attīstībai/Par”, “Konservatīvo” un “KPV LV” liktenis, kas Saeimā atradās tikai vienu sasaukumu. Arī pārējās partijas nevar atslābt, jo pretējā gadījumā tām draud ZZS un Vienotības liktenis, kad abas varas partijas pirms četriem gadiem knapi pārvarēja vēlēšanu barjeru. Vīlušies vēlētāji izvēlēsies balsot par populistiem.
Ja stabilizēsies starptautiskā situācija un mazināsies bažas par drošību, eksperti neizslēdz pat ārkārtas vēlēšanas.
Подписывайтесь на Телеграм-канал
VS.LV!
Заглядывайте на страницу VS.LV на Facebook! И читайте главные новости о Латвии
и мире!
Lasīt visus komentārus
(0)