Gobzems Latvijas himnu salīdzina ar Bēru simfoniju un rosina to mainīt (+VIDEO)

"Lai nebūtu pārpratumu, uzreiz pateikšu, ka es cienu mūsu valsts himnu, pieceļos kājās to dziedot. Taču man vienmēr manās sajūtās ir bijis viens jautājums. Kāpēc, nodziedot himnu, man gribas apsēsties, nevis atrotīt piedurknes un pretiniekam vai konkurentam iedot, atvainojos, “bietē”. Tās ir tikai manas personiskas un subjektīvas sajūtas.

Himna ir ne tikai simbols, bet arī kods. Dziļš kods, ko uzsūcam kā tauta bez maz vai līdz ar mātes pienu. Himna veido mūsu domāšanu, spēku, veido to, vai pakļausimies vai pakļausim, vai laimē diesim pie kārtējā OIK, “strukturālo reformu veiksmes stāsta” un tā tālāk.

Un tad es sāku meklēt atbildi uz manu sajūtu pretrunīgo un diskomfortablo jautājumu.Un sev atbildi es atradu brazīļu komponista Hosē Mauricio Nunesa Garsijas (1767 – 1830) skaņdarba - Bēru simfonija - pirmajās taktīs.

Mūzikas pazinēji šo skaņdarbu ļoti labi zina.

Varbūt, ka tā ir atbilde, kāpēc mēs kā tauta esam tik pakļāvīgi, varbūt tāpēc mēs pieciešam un paciešam “strukturālās reformas”, OIK, “kapitālos remontus”, ko neatradīsiet citur? Varbūt tāpēc mēs gribam apsēsties dīvānā un gaidīt Laimes lāci vai nevainīgo jaunavu armiju, kas mūs izglābs, nevis paši esam gatavi atrotīt piedurknes, celties, iet, darīt un nolikt pie vietas visus, kuri mūs grib pakļaut, visus, kuri mūs čakarē. Varbūt tāpēc mēs priecājamies par skaistiem zaudējumiem, bet dažreiz mums pietrūkst dukas līdz nesmukām uzvarām? Un varbūt mēs to varam mainīt? Jo es zinu, ka mēs varam! Jo tad, kad mēs pieceļamies, mūs apstādināt nevar nekas.

Veidojot Latviju, par valsts himnu bija arī ideja apstiprināt Jurjānu Andreja dziesmu ar Jura Alunāna vārdiem “Nevis slinkojot un pūstot”.

Pamēģiniet nodziedāt abas. Salīdziniet. Un atbildiet uz jautājumu sev, kurā gadījumā Jums vairāk uzsit asini cīnīties. Par savu valsti, ģimeni, labklājību. Par jebko.

Mana subjektīvā sajūta saka, ka te ir viss - par spēku, izglītību, darba tikumu, veselību, gribu un cieņu pret valsti. Un tā, manuprāt, ir arī Dievam tīkama nostāja."

Jāpiebilst, ka rosinājumi mainīt Latvijas himnu arī iepriekš izskanējuši vairākkārt. Savulaik pat tika vākti paraksti, lai pašreizējo himnu aizstātu ar Mārtiņa Brauna dziesmu "Saule, Pērkons, Daugava". "Pašreizējā valsts himna "Dievs, svētī Latviju" jau ir "novecojusi", un to nepieciešams mainīt," toreiz skaidroja parakstu vākšanas iniciatīvas autori.

Baumaņu Kārļa "Dievs, svētī Latviju" pirmo reizi skanēja I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos 1873.gada 26.jūnijā Rīgā. Ar laiku "Dievs, svētī Latviju" kļuva par visas latviešu tautas lūgšanu un nostiprinājās kā latviešu nacionālā himna. "Dievs, svētī Latviju" par Latvijas valsts himnu tika apstiprināta 1920.gada 7.jūnijā Latvijas Satversmes sapulces sēdē.

Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā to aizstāja ar Latvijas PSR himnu, taču 1991.gada 15.februārī LPSR Augstākā padome atjaunoja "Dievs, svētī Latviju!" par Latvijas himnu.