Daugavpilī tiks atvērta grāmata par katoļu vadoni un mocekli Benediktu Skrindu

Piektdien, 22. novembrī, plkst. 16.00 Latgales Centrālajā bibliotēkā notiks Dmitrija Artjomova grāmatas „Benedikts Skrinda – laikmeta liecinieks” atvēršanas svētki. Izdevumā apkopotas garīdznieka, Latvijas vairāku draudžu prāvesta un atjaunotā Viļānu klostera pirmā priekšnieka Benedikta Skrindas atmiņas par viņa dzīves gaitām un pārdomas par klostera dzīvi un notikumiem Latvijas vēsturē, kuru liecinieks un dalībnieks viņš bija.Benedikts Skrinda dzimis Liepu Mukānu sādžā, Vaboles pagastā. Kopš jaunības viņš vēlējās kļūt par katoļu garīdznieku, tomēr, radinieku ietekmēts, uzņēmās saimniecības vadīšanu. Iztiku pelnīja nodarbojoties ar zemkopību, kā arī bieži pieteicās mūrnieka darbiem. Pateicoties viņa pūlēm abi brāļi varēja mācīties Pēterburgas ģimnāzijā. Antons Skrinda vēlāk studēja medicīnu un kļuva par ārstu, bet Kazimirs pēc Garīgā semināra beigšanas tika iesvētīts par priesteri un turpināja studijas Garīgajā Akadēmijā.

Sasniedzis 31 gada vecumu, Benedikts beidzot varēja realizēt savu aicinājumu – 1899. gadā viņš iestājās Pēterburgas Garīgajā seminārā un pēc tā beigšanas 1903. gadā tika iesvētīts par priesteri.

Viņa pirmā kalpošanas vieta bija Omskā, kur tika pavadīti gandrīz divi gadi. No 1905. gada Benedikts Skrinda kalpoja par vikāru Pēterburgas sv. Katrīnas draudzē, nodibināja katoļu draudzi Šliselburgā, bet 1907. gadā beidzot atgriezās Latvijā un tika nozīmēts par Jezupovas draudzes prāvestu. Vēlāk viņš kalpoja Bukmuižā un Andrupenē, bet 1914. gadā viņam tika uzticēta Balvu draudze, kur viņš kalpoja līdz pat 1923. gada februārim ar dažu mēnešu pārtraukumu, jo 1919. gadā bija spiests slēpties no boļševiku vajāšanas.

1993. gadā arhibīskaps Springovičs piedāvāja Benediktam Skrindam iestāties Mariāņu klostera Kongregācijā, lai atjaunotu klostera dzīvi neatkarīgajā Latvijā. 1924. gadā pēc pirmo klostera svētsolījumu salikšanas tēvam Benediktam kopā ar Broņislavu Valpitru tika uzticēta Viļānu draudze ar blakus esošo bernardīņu klosteri, kas atradās bēdīgā stāvoklī. Par jaundibinātā klostera priekšnieku un draudzes prāvestu tika nozīmēts tēvs Benedikts.

Šajā klosterī un draudzē viņš kalpoja līdz mūža beigām. Šis kalpojums nebija viegls. Viss bija jāsaved kārtībā, klosterim tika uzbūvēts otrais stāvs, ar laiku sāka funkcionēt saimniecība, lai nodrošinātu iztiku klostera locekļiem.

Otrā Pasaules kara laikā klostera telpas aizņēma vai nu vācu, vai nu padomju karaspēks. Vairākas reizes tās tika izpostītas un atkal vajadzēja visu savest kārtībā. 1944. gadā vācieši atkāpjoties uzspirdzināja klosteri, bet 1947. gadā padomju vara nolēma, ka klostera telpās jāizveido skola un lika tās atbrīvot. Mantu pārnešanas laikā viens no miličiem, kuram kaut kas nepatika, paņēma tēvu Benediktu aiz kakla un stipri pagrūda. Pēc dažām dienām viņš mira. Apglabāts Viļānu baznīcas dārzā.

Savās atmiņās Benedikts Skrinda liecina ne tikai par bagātā mūža gaitām, bet arī par veselu laikmetu mūsu valsts un katoļu Baznīcas dzīvē. Pateicoties šim izdevumam lasītāji iegūs iespēju paskatīties uz liktenīgiem Latvijas vēstures notikumiem ar liecinieka acīm, ka arī ielūkoties viņa subjektīvajā šo notikumu vērtējumā.