Iznācis muzikoloģijas žurnāla Mūzikas akadēmijas raksti XX numurs

Trešajā desmitgadē žurnāls iekāpj ar trešo no četriem valsts pētījumu programmas "Latvijas kultūra - resurss valsts attīstībai projekta Kultūras kapitāls kā resurss valsts ilgtspējīgai attīstībai/ CARD" pētījumu numuriem. Apakšprojekta "Mūzikas kultūra Latvijā 20.gadsimta 20.-30. gados un otrajā pusē: mazpētītie procesi, jautājumi, problēmas" pētnieku grupa piedāvā iepazīt projekta otrajā gadā izstrādātos pētījumus.

Ināras Jakubones rakstā uzmanības centrā ir jautājumi par to, kāda un cik labvēlīga jaunrades procesiem akadēmisko žanru mūzikā bija valsts kultūrpolitika laikā starp diviem pasaules kariem.

Laura Švītiņa savā rakstā ar respektējamu skrupulozitāti iztirzā kādreizējās Latvijas Skaņražu kopas darbību un tās lomu komponistu autortiesību aizstāvēšanā. Mellēna-Bartkeviča, iedziļinoties brīvvalsts pirmā perioda trīs slavenu tenoru radošajās gaitās, atklāj virkni faktoloģisku nianšu par sava laika kultūrvidi un tās pārvaldības problemātiku.

Alberts Rokpelnis, turpinot izstrādāt tēmu par šlāgeri 20.gadsimta starpkaru Rīgā, šoreiz rakstā ir koncentrējies uz šī jēdziena dažādo nozīmju un uztveres kontekstu atspoguļojumu preses izdevumos.

Savukārt Marinas Vidmontes raksts ir veltīts 20.gadsimta otrajā pusē pazīstamajam kādreizējās Jāzepa Vītola Latvijas PSR Valsts konservatorijas kompozīcijas pedagogam un komponistam Valentīnam Utkinam.

Atsevišķu kopu izdevumā veido arī džeza vēsturei veltīti trīs raksti. Indriķis Veitners, izstrādājis rakstu, kas pirmo reizi rūpīgā faktu un dažādu liecību pārbaudē rekonstruē 20.gadsimta otrajā pusē notikušā Rīgas festivāla Vasaras ritmi norises.

To papildina Tallinas universitātes un Helsinku Mākslu universitātes pētnieces Heli Reimanes un neatkarīgās pētnieces, muzikoloģes, mūzikas ierakstu izdevniecības Semplice vadītājas Rūtas Skudienes raksti angļu valodā.

Numuru noslēdz tā sastādītāja Jāņa Kudiņa izstrādātais pētījums, veltīts operu faktoloģijas un hronoloģijas raksturojumam Latvijas mūzikas vēsturē. Nozīmīga tās sadaļa ir uzmanības pievēršana tām operām, kas kādreiz, dažādos pagātnes periodos tapušas, līdz mūsdienām tā arī nekad nav tikušas iestudētas.