ECT noraida divas prasības pret Latviju par aizliegumu strādāt par skolotāju

Kā informēja Ārlietu ministrijā, ECT ceturtdien pasludināja tās 2023.gada 12.decembra lēmumu lietās "Jurgileviča un Poļakovs pret Latviju", kurā tā lēma noraidīt iesniedzēju sūdzības.

2016.gada 29.janvārī pirmā iesniedzēja, bet 2016.gada 15.augustā otrais iesniedzējs vērsās ECT ar sūdzībām par iespējamiem Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pantu pārkāpumiem. Šie panti attiecas uz tiesībām par privātās dzīves neaizskaramību un diskriminācijas aizliegumu.

Iesniedzēji apgalvoja, ka absolūtais aizliegums viņiem strādāt par skolotājiem viņu iepriekšējās sodāmības dēļ esot bijis nesamērīgs. Proti, 2015.gadā, pēc grozījumiem Izglītības likumā un uz tā pamata izstrādātajiem Ministru kabineta noteikumiem, iesniedzējus atbrīvoja no amata, jo tobrīd spēkā esošā Izglītības likuma redakcija liedza personām, kuras ir bijušas notiesātas par smagu vai sevišķi smagu noziegumu strādāt par skolotāju.

Iesniedzēju ieskatā, minētais ierobežojums bija nesamērīgs un apstrīdētās normas neparedzēja tās piemērotājiem iespēju veikt individuālu izvērtējumu saistībā ar konkrētā noziedzīgā nodarījuma smagumu vai izdarītāja vecumu. Tāpat iesniedzēji uzskatīja, ka viņu atbrīvošana no amata bija diskriminējoša.

ECT vērtēja, vai iesniedzēji bija izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. ECT ņēma vērā, ka abi iesniedzēji bija vairākkārt nesekmīgi vērsušies Satversmes tiesā (ST). Tādēļ ECT atsaucās uz savu judikatūru lietās "Ēcis pret Latviju", "Liepiņš pret Latviju", "Gubenko pret Latviju" un "Svārpstons un citi pret Latviju", kurās tā jau iepriekš ir vērtējusi konstitucionālās sūdzības ST kā nacionālā tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti, un atgādināja, ka situācijās, kad ST atsakās ierosināt lietu nepietiekama juridiskā pamatojuma dēļ, ECT vērtē ST lēmumā ietverto pamatojumu. Tā, ja ST, atsakoties ierosināt lietu juridiskā pamatojuma trūkuma dēļ, sniedz kaut daļēju vērtējumu par personas sūdzību būtību, secinās, ka persona ir izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Pievērošoties lietas apstākļiem, ECT secināja, ka, atsakoties ierosināt lietu attiecībā uz pirmās iesniedzējas konstitucionālajām sūdzībām, ST nebija atsaukusies uz juridiskā pamatojuma trūkumu, bet gan uz to, ka iesniedzējas pirmā sūdzība neatbilda ST likumā noteiktajām prasībām, bet otrajā sūdzībā izklāstītie apsvērumi nebija mainījušies salīdzinājumā ar pirmo sūdzību. ST arī nebija vērtējusi pirmās iesniedzējas sūdzību pēc būtības.

ECT norādīja, ka šādā situācijā ierasti ECT atzītu, ka pirmā iesniedzēja nav izsmēlusi tiesību aizsardzības līdzekļus. Tomēr, ņemot vērā, ka, ECT ieskatā, ST pamatojums šādam secinājumam nebija pilnīgi skaidrs, atbildot uz pirmās iesniedzējas sūdzībās ietvertajiem argumentiem, ECT pievērsās ST argumentācijai.

ECT secināja, ka pirmajai iesniedzējai nevarēja rasties tiesiskā paļāvība, ka pēc 2012.gada grozījumiem Izglītības likumā viņa varētu turpināt strādāt par skolotāju, jo aizliegums personām, kuras notiesātas par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un nav reabilitētas, strādāt par skolotāju citā redakcijā Izglītības likumā bija jau kopš 1998.gada. Turklāt šī norma neparedzēja normas piemērotājam veikt izvērtējumu attiecībā uz konkrētas personas situāciju. Tāpēc, lai arī ST nebija vērtējusi, vai šajā lietā bija notikusi iejaukšanās pirmās iesniedzējas tiesībās, ECT norādīja, ka ST secinājums par pamatojuma trūkumu pirmās iesniedzējas konstitucionālajā sūdzībā attiecībā uz šo aspektu nebija patvaļīgs vai acīmredzami nepamatots.

Tāpat ECT piekrita ST secinājumam, ka pirmā iesniedzēja savā sūdzībā nebija pienācīgi pamatojusi, kāpēc prasība vispārējās jurisdikcijas tiesā nebija efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis viņas gadījumā. Proti, lai gan ST vēlāk bija secinājusi, ka situācijā, kad personu atbrīvo no darba tiesiskajām attiecībām, pamatojoties uz Izglītības likumu, nebija citu tiesību aizsardzības līdzekļu kā konstitucionālā sūdzība, šajā lietā iesniedzējas darba tiesiskās attiecības tika izbeigtas, pamatojoties uz vienošanos.

Tādējādi, lai arī ECT atzīmēja, ka tai ir šaubas par to, vai vēršanās vispārējās jurisdikcijas tiesā pirmās iesniedzējas situācijā būtu bijis efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, bez ST vērtējuma par šo jautājumu ECT nevēlējās spekulēt. Līdz ar to ECT secināja, ka, lai arī ST nebija izmantojusi iespēju atbildēt uz visiem pirmās iesniedzējas konstitucionālajās sūdzībās ietvertajiem apsvērumiem, pirmā iesniedzēja nebija izsmēlusi viņai pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo nebija iesniegusi pienācīgu konstitucionālo sūdzību, bet atkārtotajā sūdzībā nebija novērsusi ST identificētās nepilnības.

Attiecībā uz otrā iesniedzēja sūdzībām ECT vispirms norādīja, ka ST atteicās ierosināt lietu, pamatojot, ka pirmajai konstitucionālai sūdzībai bija nepietiekams juridiskais pamatojums, bet otrai - jo sūdzībā ietvertais juridiskais pamatojums nebija mainījies.

Ņemot vērā tās subsidiāro lomu, ECT piekrita ST secinājumiem, ka otrais iesniedzējs sūdzībās nebija ietvēris pietiekamu juridisko pamatojumu. Proti, ECT ņēma vērā, ka otrais iesniedzējs savā argumentācija nebija vērtējis divus būtiskus elementus, kuru analīze saskaņā ar ST judikatūru ir obligāta. Tādēļ ECT secināja, ka arī otrais iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus. ECT lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.

Pirmā iesniedzēja no 2000. līdz 2006.gadam strādāja par skolotāju. 2007.gadā viņu notiesāja par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu. 2008.gadā pirmā iesniedzēja turpināja strādāt par skolotāju citā skolā.

2015.gada janvārī, ņemot vērā Izglītības likumā un uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos ietverto regulējumu, pirmā iesniedzēja lūdza Valsts izglītības satura centru (VISC) izsniegt viņai atļauju strādāt par skolotāju. 2015.gada februārī VISC atbildēja pirmajai iesniedzējai, norādot, ka viņa ir bijusi atzīta par vainīgu sevišķi smagā noziegumā, tāpēc saskaņā ar Izglītības likumu viņai nebija tiesības strādāt par skolotāju. 2015.gadā pirmā iesniedzēja vienojās izbeigt darba tiesiskās attiecības.

2015.gada maijā pirmā iesniedzēja vērsās ST ar sūdzību, lūdzot atzīt Izglītības likuma 50.panta 1.punktu par neatbilstošu Satversmei. Izglītības likuma 50.panta 1.punkts nosaka, ka par pedagogu nedrīkst strādāt persona, kas sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, izņemot gadījumu, kad pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas Izglītības kvalitātes valsts dienests izvērtējis, vai tas nekaitē izglītojamo interesēm, un atļāvis šai personai strādāt par pedagogu. Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā izglītības iestādes vadītājs pārliecinās, vai pastāv ierobežojumi personai strādāt par pedagogu, kā arī kārtību, kādā tiek izvērtēts, vai atļauja šādai personai strādāt par pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm.

2015.gada 2.jūnijā ST attiecās ierosināt lietu, jo pirmās iesniedzējas sūdzība neatbilda ST likumā noteiktajām prasībām. Pirmā iesniedzēja nebija pamatojusi, kā apstrīdētā norma aizskāra viņas tiesības, ņemot vērā, ka darba tiesiskās attiecības tika izbeigtas uz savstarpējās vienošanās pamata. 2015.gada jūlijā pirmā iesniedzēja iesniedza atkārtotu sūdzību ST. 2015.gada augustā ST atkārtoti atteicās ierosināt lietu, secinot, ka pirmās iesniedzējas sūdzībā ietvertais pamatojums nebija būtiski mainījies.

1976.gadā, kad otrajam iesniedzējam bija 17 gadi, viņš tika notiesāts par smaga nozieguma izdarīšanu. 1981.gadā otrais iesniedzējs sāka strādāt par skolotāju.

2015.gada augustā, ņemot vērā jaunās prasības, kas izrietēja no Izglītības likuma un uz tā pamata izdotajiem Ministru kabineta noteikumiem, otrais iesniedzējs iesniedza VISC lūgumu izsniegt viņam atļauju strādāt par skolotāju. 2015.gada oktobrī VISC sniedza atbildi, norādot, ka otrais iesniedzējs tika notiesāts par smagu noziegumu, tāpēc viņam saskaņā ar Izglītības likumu nebija tiesību strādāt par skolotāju. 2015.gada oktobrī otrais iesniedzējs pārtrauca strādāt par skolotāju.

2015.gada decembrī otrais iesniedzējs iesniedza sūdzību ST, lūdzot atzīt Izglītības likuma 50.panta 1.punktu par neatbilstošu Satversmei. 2016.gada februārī ST atteicās ierosināt lietu juridiskā pamatojuma trūkuma dēļ. Proti, ST secināja, ka otrais iesniedzējs nebija savā sūdzībā vērtējis apstrīdētās normas leģitīmo mērķi un to, vai mazāk ierobežojoši pasākumi spētu līdzvērtīgi sasniegt šo leģitīmo mērķi. 2016.gada aprīlī otrais iesniedzējs atkārtoti vērsās ST, taču 2016.gada aprīlī ST atteicās ierosināt lietu, jo otrā iesniedzēja argumenti nebija būtiski mainījušies.