Audzēšana prasa ļoti daudz roku darba – no stādīšanas, kopšanas vasarā līdz ražas novākšanai, apstrādei rudenī.
Šogad aprit 30 gadu idejai, no kuras izaugusi Dienvidkurzemē vienīgā lielogu dzērveņu saimniecība Rucavas pagastā. Tās laukos Nidas purvā rit pēdējās šīgada sezonas dienas, ziņo vietne liepajniekiem.lv.
35 lauciņos ogas vāca kombains un strādnieki, arī viesojušies pašlasītāji. Visā notiekošajā iekšā ir uzņēmuma valdes priekšsēdētāja Irēna Riežniece.
Dzērveņu audzēšana prasa ļoti daudz roku darba – no stādīšanas, kopšanas vasarā līdz ražas novākšanai, apstrādei rudenī.
Dzērveņu pirmapstrāde notiek kolhoza laikā būvētā pagrabā, kas ir firmas īpašumā. Tur atved ogas no purva, žāvē, šķiro, fasē, liek aukstuma kamerā, kur uzglabā, iekams atbrauc pakaļ furgoni.
Tie ved uz Poliju, kur jau vismaz 20 gadus tiek realizēti 95% ražas. Pakaļ brauc lielākoties poļu vairumtirgotāji, bet nedaudz pārdod arī Latvijas pārpircējiem.
Ogu lasītāja Dina Tiļuga par vējainām dienām saka: “Pie tāda laika pierasts, piemērotā apģērbā nav auksti. Darbinieki jau zina, ka jānodrošinās gan pret vēju, gan lietu un salu.” Ir strādnieki, kuri dzērvenes lasa cimdos, bet Dinai tie traucē; viņas rokas ir saules iekrāsotas brūnas un vēja apvilktas raupjas. “Purva dzērvenītē” – aptuveni 20 gadu vasarās ravē, bet rudeņos vāc ražu. “Darbs ir grūts, nācies lasīt arī sala dienās apledojušas dzērvenes,” viņa pieredzējusi.
Uzņēmumā produkcija neiestāvas, bet tā nav, ka vadītājai nekad nesāp galva par tās realizāciju. Latvijā ir vismaz 30 dzērveņu audzētāju saimniecību, kuru ogas arī ved uz Poliju.
Rucavnieki nevar pasteigties citiem pa priekšu, jo ogas sākt pārdot var tikai tad, kad nogatavojas; tas atkarīgs no laikapstākļiem.
Ir brīži, kad uzpircēji pieklust, un tad jādomā, kur ražu likt. Liels ieguvums ir aukstuma kamera, kurā ražu var glabāt, līdz tām rodas pircējs.