Ražošanas saimniecības izmanto mazāk dabas, resursu, mazāk dzīvnieku.
Latvijā ap 15% svaigpiena patērējam uz vietas, 85% eksportējam, pauž piensaimnieku kooperatīva padomes priekšsēdētājs Jānis Ločmelis.
"Dati arī liecina, ka piena ražošanas saimniecību skaits katru mēnesi, salīdzinot pret iepriekšējo gadu, samazinās par aptuveni 6% mēnesī, kā arī par 6% samazinās to dzīvnieku skaits, kuri tiek turēti piena ražošanai. Pēc mūsu aprēķiniem, līdz šī gada beigām Latvijā būs nedaudz ap 100 000 govju. Pēdējo septiņu gadu laikā govju skaits ir samazinājies par 50 000. Saimniecību un govju skaits samazinās, savukārt nemainīgs, pat ar tendenci katru gadu nedaudz pieaugt, paliek saražotais piena apjoms", - ziņoja piensaimnieks.
"No tā mēs varam secināt, ka piena ražošanas saimniecības izmanto mazāk dabas, resursu, mazāk dzīvnieku, saražojot to pašu vai vairāk piena apjomu. Šādas pašas tendences es gribētu redzēt arī piena pārstrādes nozarē. Mums ir nepieciešama spēcīga pārstrāde ar eksportspējīgu produktu, kas var investēt un strādāt, lai izmantotu Latvijā saražoto resursu - pienu".
Šobrīd piena cena ir 400 eiro tonnā ar nedaudz pieaugošu tendenci. Lauksaimniecības datu centra informācija liecina, ka vidējā piena iepirkumu cena ir zem 400 eiro, apmēram 380-390 eiro.
"Protams, cena visu laiku svārstās. Vidējā cena gan ir jāskatās ilgākā termiņā, piemēram, trīs gadu laika periodā, tad to var novērtēt objektīvāk, jo, piemēram, Covid-19 laikā piena cenas svārstības bija ļoti lielas, arī pēc tam", - tā J.Ločmelis.
M.Ločmelis pauda skepsi par ES lauku politiku.
"Mēs kā kooperatīvs un arī es individuāli kā saimnieks un cilvēks atbalstu, ka ir jābūt vides aizsardzībai, ir jābūt zaļākai domāšanai - tas viss man ir saprotams un to atbalstu, bet, iedziļinoties Zaļā kursa prasībās un noteikumos, secinu, ka bieži vien šādas lietas tiek prasītas no pārāk labas dzīves. Absurdi, ka esam gatavi ES tirgū ievest nezināmas izcelsmes produktus no trešajām pasaules valstīm, kamēr šeit sludinām Zaļo kursu, bet patērētāji grib lētāku produktu. Mēs varam ražot produktu, kas atbilst Zaļā kursa prasībām, bet problēma ir tā, ka patērētājs nav par to gatavs maksāt. Ja noliek divus produktus plauktā, tad reti kurš paskatās, kur produkts ir ražots, noteicošā ir cenu zīme".