Meža nozarē plaukst un zeļ vienīgi dogmatisms

Tā mūsu nācijas pamatlicēji par dabu domāja un runāja pirms pusotra gadsimta. Tomēr mūsdienās šis naratīvs ir mainījies, tāpat kā mainījušās normas un metodes, kuras lietojam attiecībās ar dabu. Šobrīd Latvijā no dabiskiem, senatnīgiem mežiem, kurus tik ļoti cildināja jaunlatviešu kustība, atlikuši tikai vien nelieli fragmenti – 0,5% no Latvijas teritorijas.

Arī es sevi pieskaitu pie dabas determinisma piekritējiem un mūsu dabai piešķiru īpašu nozīmi, tāpēc vēlējos noskaidrot, kas tad ir tie spēki, kas mūsdienās nosaka diskursu par mežu apsaimniekošanu Latvijā. Kā to rāda pētījumi – tas, kurš kontrolē ekoloģijas naratīvu, pārvalda arī zemi un dabu.

Īsā atbilde – kokrūpniecības lobijs, Latvijas Valsts mežzinātnes institūts "Silava" un Zemkopības ministrija AS "Latvijas Valsts" meži personā. Tā retorika, ko šī trīsvienība gadiem ilgi kultivē, ir balstīta misijā palielināt apaļkoku sortimentu un kvalitāti, lai tādējādi veicinātu to pārdošanas apjomus.

Īsumā tas notiek tā: LVM pasūta pētījumu "Silavas" pētniekiem, un tad meža nozares lobijs šos pētījumus izmanto, lai atkautos no dabas aizstāvjiem vai sabiedrības kopumā. Tikmēr mežu nozare turpina palielināt mežu izciršanas intensitāti un darbības apjomus. Kopumā nozare, savas darba kārtības un uzstādījumu ietvaros, strādā efektīvi. Nozares kopējais apgrozījums ir aptuveni 1,8 miljardi eiro gadā.

Nianse tāda, ka nozare šos šķietami iespaidīgos rādītājus sasniedz, mežus pamazām pārvēršot lauksaimniecības kultūrā. Šis, protams, ir vispārinājums, bet pārsvarā mežos visbiežāk koku raža patiešām tiek ievākta, veidojot kailcirtes. Tālāk daļa izcirtumu tiek apstādīti ar vienu koku sugu, veidojot monokultūras, lai pēc noteikta laika šos kokus ar smago tehniku atkal novāktu.

Laika gaitā, piemeklējot dažādus argumentus, tiek atrasti veidi, kā šo procesu vēl paātrināt. Tam par piemēro kalpo nesenais Zemkopības ministrijas virzītais lēmums samazināt cērtamo koku caurmēru. Šīs attiecības ar dabu diktē ātrums un apjoms. LVM, aizraujoties ar ātrumu un meklējot vainu visapkārt, 2010. gadā pat zaudēja starptautisko FSC meža apsaimniekošanas sertifikātu, kas gan vēlāk daļā apsaimniekoto mežu, sapūšot vaigus, tika atgūts.

Daudz kas liecina: ka nozare izveidota tā, lai pati sevi apkalpotu. Tas, cik nozare jūtas pašpietiekama, manuprāt, spilgti iezīmējas augstprātībā, ar kādu tās pārstāvji cenšas noraidīt jebkuru tai veltīto kritiku. Jau gadiem ilgi nozari kritizē vides aktīvisti, entomologi, botāniķi, ornitologi, ekologi, dabas aizsardzības organizācijas, nereti lauku iedzīvotāji un nu jau arī Latvijas bankas pārstāvji – ekonomisti. Neskatoties uz to, karavāna iet tālāk.

Jau vairākas desmitgades plaši aktualizētas klimata pārmaiņas un nepieciešamie centieni nozarēm līdzdarboties negatīvās ietekmes mazināšanā. 2015. gadā pasaule Parīzes nolīguma ietvaros vienojās ierobežot globālo vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2 °C atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, savukārt ES Zaļā kursa tvērumā noteikusi striktus soļus, lai līdz 2050. gadam sasniegt klimatneitralitāti. Lai to panāktu, valstīm jāsamazina Co2 izmeši un jāpalielina Co2 uzkrāšanas spēja. Viens virziens, ko bieži aicina uzlūkot situācijas uzlabojumiem, ir tieši mežu ekosistēma. Neskatoties uz to, Latvijā meža apsaimniekošana pēdējās desmitgadēs ir stipri mazinājusi apgriezienus siltumnīcefekta gāzu bilancē.

Nozares nostāja un naratīvs, ko tās pārstāvji izplata, nav mainījies arī šobrīd, kad nepieciešamība pāriet uz mazoglekļa aprites ekonomiku kļūst aizvien neizbēgamāka un nenovēršamāka. Nozares kopējā nostāja attiecībā uz šo jautājumu ir diezgan viendabīga. Gan "Silavas" pārstāvji, gan LVM, gan lobisti un arī bijušās Latvijas Lauksaimniecības universitātes pārstāvji, (kas, cita starpā, šobrīd ir viens un tas pats), jau tagad skandina trauksmes zvanus par ieceri palielināt aizsargājamo meža platību apjomu, to dēvējot par lielu risku nozarei. Turklāt lielākā daļa Latvijas mežsaimniecības nozares pārstāvju koksni vēl joprojām uzskata par klimatneitrālu atjaunojamo energoresursu.

Nozare teju 20 gadus, vismaz uz papīra, ir bijusi zaļo un zemnieku vērtību aizstāvju rokās, tagad kādu laiku stafeti pārņēmuši nacionālo interešu paudēji. Tomēr, ja uz mežu skatāmies caur ekoloģisko un sociālo prizmu, rodas sajūta, ka tieši zaļās un nacionālās intereses ir tās, kas mežu nozarē tikušas īstenotas vismazāk. Daudz kas liecina, ka mežu nozare stagnē gan zinātniski un tehnoloģiski, gan arī morāli. Tā ir noslēgta, tendencioza sistēma, kura ilgu laiku manipulējusi gan ar sabiedrisko domu, gan ar mūsu dabas resursiem, lai īstenotu savus tuvredzīgos ekonomiskos uzstādījumus.

Manuprāt, identitātes un vides jautājumi būs tie, kas tuvākajās desmitgadēs lielā mērā ietekmēs Latvijas politisko dienaskārtību un noteiks valsts attīstību. Klimata pārmaiņas veicinās politisko un sociālo polarizāciju. Paredzu, ka tā rezultātā varēsim novērot gobzemveidīgo un šleserveidīgo populistu savairošanos. Tas savukārt vēl vairāk mazinās solidaritāti un dabisko piederības sajūtu sabiedrībai un valstij, kā rezultātā varēsim novērot procesus, kas nav labvēlīgi spēcīgai demokrātijai. Uzskatu, ka mūsu izpratne par cilvēku un dabas attiecībām sevī ietver risinājumu gan identitātes, gan dabas jautājumos. Mums tikai jābūt kritiskiem attiecībā uz to, kam turpmāk uzticēsim šo izpratnes veidošanu.