Kāpēc mirušie «bēg» no Rīgas morgiem?

Redzams, ka Sergejam tas viss bija sakrājies, tāpēc viņš izlēma visu pateikt un "nomest nastu no dvēseles".

Glezna tumšās krāsās

Pēc viņa teiktā, Latvijas galvaspilsētā darbojas 35-40 privātas firmas, kas solās cilvēku cienīgi pavadīt pēdējā ceļā. Taču tikai dažām no tām ir savi moderni morgi. Pārējās "nomā telpas" no valsts un pašvaldību struktūrām. Šīm struktūrām morgu uzturēšana nav galvenā darbības joma, un iekārtas uzstādītas, remonti veikti pirms 30-40 gadiem un kopš tā laika par tām ir aizmirsts.

Nav atsevišķu sekciju mirušajiem, iekārtas strādā, kā nu paveicas, ventilācija pēdējo reizi darbojās tad, kad šo iestāžu "klienti" vēl bija pilni spēka un jaunības cerību. No griestiem karājas apmetuma gabali, uz sienām - biezs melnas pelējuma slānis. Žurkas grauž, kāpuri vairojas, valda nāvējoša sanitārā neievērošana.

Redzēt un nesajukt prātā

Savu morgu izīrē sociālais centrs "Gaiļezers". Kontrasts ir šokējošs – regulāri šeit ieved un izved ķermeņus, zārkus, krustus, bet 50 metru attālumā jau ir dzīvojamās mājas, staigā māmiņas ar ratiņiem, bērni. Bet paši pansionāta iedzīvotāji – vecāka gadagājuma cilvēki. Vai tiešām viņus psiholoģiski nenomāc nepieciešamība pastāvīgi sastapties ar nāves atribūtiku?

Vai, piemēram, uzglabāšanas telpa tagad remontējamās medicīnas iestādes pagalmā Asara ielā. Pagalmā – atkritumu un vecu riepu izgāztuve, aiz žoga spēlē bumbu jaunie semināristi. Bet visbēdīgākā situācija ir Psihiatrijas un narkoloģijas centrā Telts ielā. Pa teritoriju, kur apkalpo apbedīšanas biroju klientus, brīvi staigā psihiski neveseli un ārkārtīgi ziņkārīgi cilvēki ar traucētu psihi. Te jau filmu režisoriem dekorācijas un skati ir gatavi.

Ātrās reaģēšanas birojs

Vai ir kādi normatīvie akti, kas regulē cilvēciski pieklājīgu attieksmi pret mirušajiem? Mums nav. Nav arī izglītotajā Eiropā, bet tikai tāpēc, ka tur cieņa pret rituālu un visu, kas saistīts ar cilvēka pavadīšanu pēdējā ceļā, ir iekodēta gēnos. Pie mums pret mirušo bieži vien izturas (daži to sauks par padomju laiku smago mantojumu) pēc principa "kas acīm prom, tas no sirds ārā".

Šis princips varētu kļūt arī par moto daudzām firmiņām, kas pelna uz radinieku zaudējumu rēķina, faktiski piedāvājot viņiem servisu zem katras kritikas. Sergejs pats vairākus gadus strādājis šādā uzņēmumā. Viņš zina, kā tiek veikts "bizness". Sēru nomākto un apbēdināto klientu notver jau uz dzimtsarakstu nodaļas vai slimnīcas sliekšņa, un dokumentus paraksta tieši uz tuvākā soliņa.

Tajā pašā firmā strādāja vadītājs-administrators, kurš savā mikroautobusā brīvajā laikā vadāja ģimeni un produktus no veikala, bet darba laikā tas viņam kalpoja kā birojs līgumu noformēšanai, kā arī kā katafalks – pietika tikai noņemt liekās sēdvietas.

Labāk jau filmās, nekā dzīvē

"Pirms kāda laika morgā sajaukta vecenīte nav nekāds pārsteigums," saka Sergejs. Atslēgas no morga parasti atstāj pie ieejas "zem ķieģeļa", un piekļuve tām ir visiem – no menedžera līdz autovadītājam.

Parasti (un cik tas nav paradoksāli) šādos uzņēmumos rezultāts ir nevis lētāks, bet dārgāks, jo nav iepriekš noteikta pakalpojumu cenrāža, un maksātspēja tiek noteikta katram klientam individuāli atkarībā no situācijas un viņa spējām saprasties dzīves grūtajā brīdī.

Droši vien būtu naivi aicināt tos, kuri pelna uz citu bēdām, ievērot viņiem abstraktas morāles normas. Taču valsts un pašvaldību struktūrām, mūsuprāt, vajadzētu izdarīt izvēli: vai nu par dažiem simtiem eiro turpināt vairot bēdas un antisanitāriju savās telpās, vai pateikt stingru "nē".

Galu galā, patiešām, labāk izīrēt telpas kino industrijai kārtējās šausmu filmas uzņemšanai.