Kāpēc Mežotnes pils ir apdraudēta?
Roberts Grinbergs, biedrības "Latvijas Piļu un muižu asociācija" prezidents pauž neizpratni par Kultūras ministrijas nostāju valsts nozīmes pieminekļu saglabāšanā.
"Šobrīd mediju redzeslokā ir nonākušas divas mūsu mantotās lielizmēra neērtās arhitektūras būves - Stūra māja un Mežotnes pils. Abas ir unikālas ar savu kultūrvēsturisko vērtību, bet vienlaikus ir dārga to uzturēšana. Pielietojumu abām tukšajām ēkām redz daudzi, bet rast iespēju tās uzturēt tikai retais. Mežotnē, vietējie iedzīvotāji šobrīd aktīvi iestājas par pils saglabāšanu sabiedrības īpašumā, bet kā tas izdosies būs atkarīgs tikai no valsts līmeņa lēmumiem un pārvaldības principiem".
"Nevajadzētu būt tā, ka Valsts Nekustamie īpašumi, nedz kāda no ministrijām var tā vienkārši un vieglprātīgi lemt par mūsu kopīgā mantojuma likteni - pārdot, nojaukt vai atstāt. Šis viss liek secināt, ka demokrātija ir attālinājusies no kultūras mantojuma joma, ir atrauta no sabiedrības interesēm un ir atkarīga no valsts tiešās pārvaldes iestāžu vadītāju drosmes, velmes un sapratnes", - pauž biedrības prezidents,
"Ir arī aplami teikt, ka sabiedrība no tā ir norobežojusies un šajos procesos nevēlas iesaistīties. Gluži pretēji - sabiedrība ir gatava aktīvi līdzdarboties, ko apliecina ne tikai dažādās parakstu vākšanas kampaņas par vēsturisko ēku saglabāšanu, bet jo īpaši to izceļ Latvijā piecu vadošo kultūras mantojuma nozares organizāciju nosūtītā vēstule Kultūras ministrijai ar aicinājumu veidot Nacionālā kultūras mantojuma konsultatīvo padomi, tā vēl vairāk iesaistot sabiedrību mantojuma attīstībā".
"Ministrija atsaucās, bet aicinājums iestrēga pie Nacionālā Kultūras mantojuma pārvaldes un aktualizējis vien veco patiesību, ka valsts tiešās pārvaldes iestādes redz apgrūtinājumu un nav gatavas strādāt kopā ar sabiedrību un tās interesēs. Jā, lēmumu pieņemšanas procesi var būt laikietilpīgāki, bet tas nevar būt arguments, lai tiktu mazināta sabiedrības iesaiste tās kopējā mantojuma saglabāšanā un kopšanā. Tādēļ ir naivi cerēt un gaidīt, ka kultūras mantojumam sāks pievērsties jaunā paaudze. Kā gan, ja visas durvis ir ciet! Acīmredzot mantojumam ir jāaiziet līdz ar paaudžu nomaiņu, bez pārmantojamības nepārtrauktības un tad paliks tas, ko būsim pelnījuši", - tā Roberts Grinbergs.