Aidis Tomsons: Kāpēc Dziesmu svētku dziesmās kautrējas pieminēt Dievu?

Sociālajā tīklā "Facebook" Tomsons raksta:

"Vakar braucot no 2x2 nometnes, manu uzmanību pievērsa diskusija Kristīgajā radio. Tur dažādu konfesiju mācītāji vīpsnāja par vienas Latvijas kristīgās draudzes apliecību, ka viņi ir atvērti visiem, arī tiem, kas viņiem pilnībā nepiekrīt. Runātāji šausminājās, cik tālu kādi ir gatavi iet kompromisā ar pasauli, neturot draudzi tīru no grēka, šādi ļaujot velnam triumfēt pār tiem, kas sevi sauc par kristiešiem.

Manā FB lentē neizpaliek arī diskusijas par Dziesmu un deju svētkiem. Arī tie bijuši pilni ar pagāniskiem un masonu rituāliem, un dziesmās pagodināts nevis Dievs, bet Saule un dieviņš. Ir tikai viens Dievs, kas var tautu vienot!

Man pagājušajā nedēļā bija saruna ar manu draugu–mūziķi Māri Žagaru. Mēs runājām par to, ka mūsdienu komponisti spēj radīt ļoti skaistu un iedvesmojošu mūziku. Dziesmu svētku dalībnieki pagājušajā nedēļā paši izjuta, cik ļoti tā spēj pacelt un vienot. Bet, jā, tajās kautrējas pieminēt Dievu. Pat tādi kristīgie komponisti kā Ēriks Ešenvalds, kura dziesmas pāršalc Mežaparka estrādi, cenšas runāt caur folklorizētu valodu.

Es, protams, nezinu motivāciju, bet man liekas, ka mēs, kristieši, esam panākuši to, ka Kristus vārdu pieminēt negribas. Mēs ilgojamies pēc garīguma, pēc kaut kā vairāk nekā tikai dziesmām par mīlestību un ikdienu. Taču kristīgais Dievs šķiet biedējošs, ekskluzīvs, kuram tik daudz kas nepatīk un kurš pēcgalā vairumam sola elli.

Toties senajiem latviešiem Dievs bija Dieviņš, kurš vēl labu, Saule, kas silda un svētī puišus un meitas, Laima, kas vēl garu mūžiņu, un Pērkons, kas cīnās pret velniem un gādā par taisnību latvietim. Mēs ilgojamies pēc mīļa Dieviņa."