Pievēršot uzmanību Jēkabpilī notikušai sievietes slepkavībai, Latvijas Senioru kopienu apvienība (LSKA) aicina aktualizēt un īstenot tos Stambulas konvencijas pantus, kuri ir vērsti uz vardarbības novēršanu.
LSKA vērtējumā, notikušais Jēkabpilī kārtējo reizi aktualizējis jautājumu par vardarbību ģimenēs un nepietiekošo vai novēloto attieksmi šīs problēmas risināšanā.
LSKA pavēstīja, ka saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2021.gadā veiktās aptaujas datiem katra trešā sieviete Latvijā attiecībās pieredzējusi psiholoģisku, fizisku vai seksuālu vardarbību vai vairāku vardarbības formu kombināciju.
Latvijā vardarbība ģimenē un pret sievietēm ir izplatīta vairāk, nekā vidēji Eiropas Savienības (ES) valstīs. Aptuveni 30% sieviešu savas dzīves laikā ir cietušas no partnera fiziskas vardarbības, apmēram 30% bērnu ir cietuši no vardarbības ģimenē. Vidēji katru gadu vīri vai partneri nogalina vismaz piecas sievietes, vairāk nekā 100 sievietes nokļūst slimnīcās ar vīra vai partnera nodarītajiem miesas bojājumiem.
No vardarbības ģimenē cieš arī vīrieši, taču šie gadījumi ir daudz retāki, turklāt vardarbības veicēji biežāk ir nevis sievas vai partneres, bet gan dēli vai citi radinieki, norādīja LSKA.
LSKA struktūrvienības "Senioru Saeima" priekšsēdētāja, juridisko zinātņu maģistre Barba Girgensone norādīja, lai arī Latvijas parlaments nav ratificējis Stambulas konvenciju, mūsu valsts šo dokumentu ir parakstījusi. Viņa atgādināja, ka, pievienojoties konvencijai, valstij nav burtiski jāpārņem visi tās panti savos normatīvajos aktos, jo valsts var izvēlēties atbilstošākus instrumentus, lai īstenotu konvencijas principus.
Stambulas konvencijas mērķis ir aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības un novērst vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, sodīt par to un to izskaust. Konvencija nosaka, ka vardarbība pret sievietēm ir "cilvēktiesību pārkāpums un sieviešu diskriminācija, un ar to apzīmē visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas, kā arī šādu vardarbības aktu draudus, piespiešanu vai patvaļīgu brīvības atņemšanu neatkarīgi no tā, vai šāda vardarbība notiek sabiedriskajā vai privātajā dzīvē."
Savukārt vardarbība ģimenē ir "visi fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības akti, kas notiek ģimenē vai mājās, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri."
"Visizplatītākais vardarbības veids ar ko nākas saskarties senioriem ir psiholoģiskā vardarbība, kas izpaužas gan kā mobings, gan gazlaitings jeb psiholoģiskā manipulācija, ar kuru varmāka cenšas pilnībā kontrolēt upura jūtas, domas vai rīcību. Šīs vardarbība ļoti negatīvi ietekmē seniora psihisko veselību, veicina neirodeģeneratīvo procesu un sirds asinsvadu slimību progresēšanu. Minētais nereti ir senioru ikdiena, ko viņi piedzīvo gan ģimenē, gan sociālās aprūpes institūcijās," sacīja juriste.
Viņa atzina, ka psiholoģiska vai emocionālā vardarbība sabiedrībā tiek akceptēta kā norma. To ietekmē arī dažādi aizspriedumi un stereotipi, kas atbilst sabiedrības apziņā nostiprinājušiem uzvedības un rīcības modeļiem par sievietes un vīrieša lomu ģimenē un sabiedrībā.
Girgensones vērtējumā, kamēr sabiedrībā netiks īstenota nulles tolerance pret jebkuru vardarbības veidu, sadzīviskās vardarbības gadījumu skaits Latvijā nemazināsies.
"Nedrīkst turpināties situācija, kad vardarbība ģimenē tiek uzskatīta par sava veida normu, uz kuru tiesībsargājošās institūcijas var pievērt acis, bet upura kauna sajūta, kuru lielā mērā sekmē arī sabiedrības attieksme, liedz viņam par šīm lietām runāt atklāti," viņa sacīja.
LSKA pirms diviem gadiem veica pētījumu, kurā izgaismojās, ka cietušie sirmgalvji lielākoties par savām problēmām ar policijas darbiniekiem vai sociālajiem darbiniekiem runāt nevēlas, bet vairāk uzticas savam ģimenes ārstam vai ārstam - speciālistam. Tas liecinot par senioru neticību tam, ka likumsargi vai sociālie darbinieki spēs un, galvenais, gribēs viņiem palīdzēt.
Tādēļ ar vardarbību saistīto problēmu risināšanai LSKA kā būtisku valsts pienākumu saskata Konvencijas 18.pantā ietverto regulējumu, kas paredz izstrādāt un pieņemt tādus normatīvos aktus un veikt tādus pasākumus, kas vajadzīgi, lai garantētu to, ka ir atbilstoši mehānismi, lai nodrošinātu efektīvu sadarbību starp visām attiecīgajām valsts institūcijām, tostarp tiesu varas iestādēm, prokuroriem, tiesībaizsardzības institūcijām, vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī NVO un citām attiecīgajām organizācijām un subjektiem, aizsargājot un atbalstot vardarbības upurus un lieciniekus no jebkādas vardarbības, tostarp nosūtot tos pie vispārējo un specializēto atbalsta pakalpojumu sniedzējiem.
16.aprīlī Jēkabpils novadā sava bērna un mātes acu priekšā tika nodurta 1983.gadā dzimsi sieviete. Slepkavību pastrādāja viņas bijušais vīrs Leons Rusiņš, kurš mēnešiem ilgi sievietei draudēja un viņu vajāja, par to regulāri tika ziņots policijai, bet sieviete pasargāta netika.
Valsts policijas priekšnieks ir uzdevis sākt dienesta pārbaudi, lai "pārliecinātos, ka policisti ir rīkojušies atbilstoši normatīvajam regulējumam, pietiekoši aktīvi un profesionāli". Ruks uz šo gadījumu aicināja skatīties plašāk, proti, būtu nepieciešams veikt grozījumus likumos, kas paredzētu bargāku atbildību par gadījumiem, kad persona nepilda jau tiesas noteiktos pienākumus.