Rietumu kristīgā pasaule sāk svinēt Kristus dzimšanas svētkus

Par Kristus īsto dzimšanas dienu joprojām pastāv diskusijas Bībeles pētnieku vidū, jo evaņģēliji par piedzimšanas datumu neizsakās precīzi. Kā liecina baznīcas tēvs Klements no Aleksandrijas, Jēzus Kristus dzimšanas diena Ēģiptē 3.gadsimtā tika svinēta 25.martā. Arī citas Austrumu zemes šo dienu saistījušas ar pavasara saulgriežiem.

Tā kā Senajos Austrumos par bērna dzīves sākumu sāka uzskatīt viņa ieņemšanas brīdi, tad liturģiskajā tradīcijā šis datums nostiprinājās kā Kunga Pasludināšanas svētki. Šim datumam pakārtojās arī Jēzus piedzimšanas svētki 25.decembrī, kurus Romā šajā datumā sāka svinēt 4.gadsimta sākumā pēc kristiešu vajāšanu beigām, šai tradīcijai saglabājoties līdz mūsdienām.

Lai mazinātu šo pagānisko iespaidu, kristieši sākuši svinēt 25.decembri kā Jēzus Kristus dzimšanas dienu, tādējādi apliecinot, ka Kristus ir "pasaules gaisma" un "taisnības saule". No Romas šī tradīcija ātri izplatījās Āfrikā, Spānijā, Ziemeļitālijā, Gallijā.

Ziemassvētku liturģijā ir vigīlijas Mise, kuru katoļu baznīcās notur Ziemassvētku vigīlijas, 24.decembra, vakarā. "Vigilare" nozīmē "būt nomodā". Senos laikos pirms lieliem svētkiem visu nakti lūdzās, gavēja un gandarīja. Tāda gavēšanas diena bija arī 24.decembris. Tagad šajā dienā gavēnis ir atcelts.

25.decembrī katoļu baznīcā tiek noturētas trīs Svētās Mises. Pirmā Mise ir veltīta naktij. Tautā to sauc par Eņģeļu Misi, jo eņģeļi pirmie sludināja prieka vēsti virs Betlēmes. Otrā Mise notiek rīta stundā, to mēdz saukt par Ganu Misi, atceroties Betlēmes ganus, kas pirmie aizsteidzās pie Jēzus silītes. Savukārt trešā Svētā Mise notiek dienā. Tā ir Augstā Mise.

Ziemassvētkiem sekojošās septiņas dienas sauc par Ziemassvētku oktāvu. Šajās dienās Svētās Mises lūgšanas ir pieskaņotas Ziemassvētku notikumam. Svētdienā pēc Ziemassvētkiem ir Svētās ģimenes svētki.