Alvis Hermanis, režisors
Neesmu politologs, bet toties saprotu šo to no dramaturģijas. Gadījums ar tvrain izrādījās patiesības mirklis visai krievu opozīcijai un pagrieziena punkts šai seriālā.Tagad 3 dienu laikā dabūjām iztēloties, kāda būtu nākotnes krievija bez putina, ja to vadītu pašreizējā opozīcija. Un tai skaitā - arī kāda būtu viņu attieksme pret Latviju, kuras iedzīvotāju skaits ir tikpat liels cik vienā Maskavas mikrorajonā. Liberālie krievu impēristi labi saprot, ka uzbrukt Arestovičam, Gordonam un visiem ukraiņu medijiem (kuri šais dienās atmaskoja tvrain divkosību) viņi nedrīkst, tāpēc viss viņu naids tagad tiek Latvijai.
Izrādās, ka liberālie impēristi neko tā arī nav sapratuši. Ne par frontes līniju šai karā, ne par to valsti, kurā tagad atrodas.Pārpratums.
Pagaidām ļoti maz ir tādu krievu opozicionāru, kuri saprot, ka jāmaina ne tikai putina režīms, bet arī krievu cilvēka impēriskā apziņa. Bet tādi ir. Viņiem mūsu un ukraiņu cieņa un atbalsts.
9 mēnešus cerējām un gaidījām, ka krievu opozīcija aicinās uz bruņotu sacelšanos krievijā vai produktīvi piedalīsies Ukrainas militārajā uzvarā. Ne viens, ne otrs nenotika. Šī glamūrā opozīcija tikai pļāpā, bezgalīgi intervē viens otru un atražo paši sevi. Kopīgai lietai maz no viņiem jēgas.
Patiesības mirklis arī rietumu sabiedrotajiem, - kā pret viņiem turpmāk izturēties.
Vajadzīga jauna strateģija nākotnei. Jo visticamāk, kaimiņos nekas nemainīsies nekad.
Atkal atgriežamies pie Izraēlas parauga.