Šodien - Vasarsvētki! Kas tie ir, un ko šajā dienā varam uzzināt par nākotni?

Vasarsvētki pēc Lieldienām un Ziemassvētkiem ir trešie nozīmīgākie svētki kristiešu liturģijā. Tos svin svētdienā – piecdesmit dienas pēc Lieldienām, pieminot Svētā Gara nolaišanos pār Jēzus Kristus mācekļiem, kas bija sapulcējušies piecdesmitajā dienā pēc Jēzus nāves.

Tātad Vasarsvētku notikums ir liecība tam, kā dažādi cilvēki pulcējas kopā, lai sarastu viens ar otru un būtu vienoti. Tos dēvē arī par Svētā Gara atnākšanas dienu, jo tas, iemiesojoties apustuļos, ir palicis nesaraujamā vienotībā ar baznīcu, padarot īstenus tās sakramentus un patiesas – mācības. Svētais Gars ir kristiešu pielūgtā Trīsvienīgā Dieva persona, caur to atklājot Dieva darbību un, kas būtiski – saņemot grēku piedošanu, kas ir katra dievkalpojuma sastāvdaļa.

Ticīgie šos svētkus uzskata par Kristīgās baznīcas dzimšanas dienu. Kopš 425.gada tos ieviesa kā atsevišķi svinamu dienu.

Svētku simboli:

balts balodis, kas nolaižas pār mums no debesīm. Putna spārnu pieskāriens simbolizē to, ka arī katra cilvēka personīgajā dzīvē nav cita spēka gara kā tikai Dieva gars. vēl viens šo svētku asociatīvais simbols ir meiju smarža. Senajās tradīcijās dienu pirms svētkiem parasti sakopa un slaucīja sētu, pēcāk pušķojot to ar bērziem un ceriņiem, simbolizējot vasaras zaļās, spēcinošās rotas.

Svētā gara krāsa: asins sarkanā, norādot gan uz kristīgo mocekļu asinīm, gan – uguns liesmām, kam līdzinās Svētā Gara pārradītā dzīve.

Senie Vasarsvētku ticējumi:

ja priekš Vasaras svētkiem, kamēr vēl bērzu sulas nav nestas baznīcā, peras pirtī ar jaunām peramām slotām, tad dabū kašķi. ja pērkons rūc pirms Vasarsvētkiem – būs auglīga vasara; ja Vasarsvētku meijas liek šķūnī zem siena, tas nepelē; Vasarsvētkos baznīca izpušķota bērziņiem. Nocērt kādu zaru no tiem un noliek siena šķūnī, tad peles negrauzīs sienu. kas Vasarsvētku meijas velk gar zemi, tas dabū kašķi; trīs ceturtdienas priekš Vasarsvētkiem nevajag nekādu laiku darbu strādāt, citādi krusa nosit labību; Vasaras svētku naktī dzen zirgus pieguļā uz kopu ganību. Tur izmeklē vietu ugunskuram, skrien ap to apkārt ar maizes kulēm un ugunīm un tad iedur tur ar mietu caurumu, kur nu ieliek Pieguļas mātei vispirms vienu olu, tad ielej alu, brandvīnu un pienu, liek arī sieru, gaļu, taukus un pantogu. Tad uzkur tai vietā uguni un sāk paši ēst un dzert.Pantogs tiek ēsts tikai bez maizes. Kas vakarā paliek pāri, to apēd rītā. Tādā kārtā zirgi tiekot sargāti no vilkiem un slimībām. Kas šai pieguļā neņem dalību, tam klājas ar zirgiem slikti. Vasarsvētku naktī burvji un raganas staigājuši apkārt. Tāpēc Vasaras svētku rītā govis nedzinuši ganos, līdz bez rasas apburtā zāle vairs nebijusi kaitīga. Vasaras svētkos pušķojuši istabas ar bērziem un kalmēm. Gani pušķojuši govis, par ko saimnieces tiem devušas sieru; Vasarsvētkos nedrīkst ēst gaļu, jo tad lopi sprāgstot; svētkos jāiet baznīcā, tad esot svētība; šīs dienas rītā agri jāiet uz upi mazgāties, kas tek pret rītiem, lai nekad neaizgulētos unnenāktu miegs.