Lāsmiņa no «Limuzīna» atklāj aizkulises no leģendārās filmas

«Atceros, toreiz, kad man piedāvāja filmēties šajā projektā, mamma teica, ka to nemaz nevaru, jo esmu tam par resnu. Tomēr otra lomas kandidāte bija vēl apaļīgāka,» smej Zande. «Mana mamma tolaik strādāja kinostudijā, un tieši tā arī mani bija atcerējušies — kā kustīgo, ņipro meitēnu, kas mammai mēdza braukt līdzi uz filmēšanām. Tobrīd kā reiz arī studēju Tautas kinoaktieru studijā.» «Toreiz visa vasara tika aizvadīta filmējoties. Tas bija kā pilnas slodzes darbs, par ko beigās saņēmu algu — 500 rubļus. Vēl tagad atceros, ko nopirku — pelēku mēteli, lietussargu un kādus nieciņus. Zvaigžņu slimība ne toreiz, ne tagad man nav piemitusi, jo filmēšanos uztvēru kā darbu.» «Ilgus gadus man bija jāsamierinās ar saasinātu apkārtējo uzmanību, kas mēdza būt ļoti traucējoša. Vienu brīdi es vispār tikpat kā nekur nedevos, bet ejot pa ielu biju iemācījusies apkārtējo skatienus vienkārši neredzēt. Šobrīd jau tā vairs nav,» stāsta aktrise. Jāņos gan filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā skatīšanās neesot Zandes ģimenes tradīcija. «Televizoru kopumā skatos ļoti maz. Savulaik Raiskumā — vietā, kur filma tika uzņemta — uz brīvdabas kino seansu pulcējās aktieri un filmas cienītāji. Tā bija tik fantastiska sajūta, kad skatītāju tūkstoši vienlaikus atkārtoja visas populārākās frāzes! Ikdienā man ir gadījies tā, ka cilvēks nepazīdams mani pasaka kādu frāzi no filmas, bet es viņam atsaku, ka tas nemaz vairs nav smieklīgi, jo esmu tās jau atklausījusies. Un tad viņš ir neizpratnē, kāpēc tā. Daži savukārt ir pārliecināti, ka pazinuši mani jau pēc balss, kaut gan filmā no tās nav ne zilbes — visu manu tekstu ierunāja Baiba Indriksone. Tas tika darīts ar mērķi, lai pastiprinātu mūsu līdzību.»