Noraida sūdzību pret Latviju par pārkāpumiem esot psihoneiroloģiskajā slimnīcā

Tiesa secināja, ka iesniedzējas sūdzības ir noraidāmas, jo iesniedzēja nebija izsmēlusi viņai pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, un viņas sūdzības esot bijušas acīmredzami nepamatotas.

2013.gada 26.janvārī iesniedzējas tēvs, kuram bija diagnosticēta šizofrēnija, atrodoties psihoneiroloģiskajā slimnīcā, dienas vidū strīdā ar citu slimnīcas pacientu cieta miesas bojājumus. Tikai vakarā iesniedzējas tēvs informēja medicīnas personālu par sāpēm krūtīs un notikušo incidentu. Tomēr psihoneiroloģiskās slimnīcas ārstniecības personāls pēc iesniedzējas tēva apskates vizuāli nekonstatēja miesas bojājumus, tāpēc aizveda viņu uz palātu, kur veica atkārtotu apskati.

Nonākot palātā, iesniedzējas tēvs savas sūdzības vairs neuzturēja, tāpēc medicīnas personāls iedeva viņam pretsāpju medikamentus un nozīmēja viņam rentgenu tuvākajā pieejamajā laikā. Tāpat medicīnas personās noskaidroja no otra psihoneiroloģiskās slimnīcas pacienta iemeslus, kādēļ izcēlās incidents. Pēc dažām stundām, nedaudz pirms pusnakts, medicīnas personāls ieraudzīja iesniedzējas tēvu, kura galva un krūškurvis bija pietūkuši, tāpēc nogādāja viņu palātā un sazinājās ar dežūrārstu, norādot, ka pacientam varētu būt lauztas ribas. Dežūrārsts telefoniski secināja, ka iesniedzējas tēvam varētu būt arī alerģiska reakcija uz pretsāpju medikamentiem, tāpēc norādīja, ka viņam būtu jādod pretalerģijas medikamenti.

Kad tie nelīdzēja, medicīnas personāls sazinājās ar neatliekamo medicīnisko palīdzību, kas ieradās un nogādāja iesniedzējas tēvu tuvākajā slimnīcā neilgi pirms plkst.2 no rīta 27.janvārī, bet 2013.gada 1.februārī viņš no gūtajām traumām kopsakarā ar jau ilgstošām slimībām un bojājumiem plaušās mira.

Pēc notikušā Valsts policija sāka kriminālprocesu. Kriminālprocesā tika konstatēts, ka iesniedzējas tēvs mira gūto miesas bojājumu dēļ, bet par Krimināllikuma 125.panta trešajā daļā ietvertā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu atbildīgo personu - otru psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientu - slimības dēļ atbrīvoja no kriminālatbildības, piemērojot medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus.

Juridiskās palīdzības administrācija iesniedzējas mātei piešķīra kompensāciju 1138 eiro (800 latu) apmērā. Savukārt, pamatojoties uz iesniedzējas mātes sūdzībām ierosināto kriminālprocesu pret Psihoneiroloģiskās slimnīcas ārstiem un medicīnas darbiniekiem par Krimināllikuma 138.panta otrajā daļā ietvertā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, iestādes pēc vairāku ekspertīžu un izmeklēšanas darbību veikšanas izbeidza sastāva trūkuma dēļ.

Paralēli iesniedzējas māte vērsās ar sūdzību Veselības inspekcijā, lūdzot veikt administratīvo pārbaudi attiecībā uz psihoneiroloģisko slimnīcu, slimnīcu, kurā iesniedzējas tēvu nogādāja, un abu slimnīcu ārstniecības personālu. Veselības inspekcija secināja, ka administratīvā pārkāpuma procesu ierosināt un piemērot sodu nav iespējams, jo tobrīd spēkā bijušais Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss paredzēja sešu mēnešu termiņu lietvedības uzsākšanai. Turklāt, lai arī Veselības inspekcija identificēja kādas ārstniecības personāla kļūdas, šīs kļūdas nebija cēloniskā sakarā ar iesniedzējas tēva nāvi. Vienlaikus Veselības inspekcija informēja gan slimnīcu, gan psihoneiroloģisko slimnīcu par to veiktajiem pārkāpumiem un piemēroja brīdinājumu. Pēc brīdinājuma saņemšanas medicīnas iestādes informēja Veselības inspekciju par veiktajiem pasākumiem konstatēto trūkumu novēršanai.

2017.gada 19.janvārā iesniedzēja vērsās ECT ar sūdzību par iespējamiem Konvencijas 2.panta pārkāpumiem.

Iesniedzēja uzskatīja, ka viņas tēva tiesību uz dzīvību pārkāpumu radīja apstāklis, ka psihoneiroloģiskās ārstniecības iestādes, kurā uzturējās viņas tēvs, personāls neveica visus nepieciešamos pasākumus, lai preventīvi aizsargātu viņas tēva dzīvību un veselību. Tāpat iesniedzēja uzskatīja, ka Latvijā nebija izstrādāts pietiekami efektīvs juridiskais regulējums medicīnas personāla rīcībai un reakcijai gadījumā, kad starp psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientiem rodas konflikti, kuru rezultātā izdarīti miesas bojājumi un iestājusies nāve. Visbeidzot iesniedzēja uzskatīja, ka pārkāptas viņas tēva tiesības uz dzīvību, jo nacionālās iestādes neveica pietiekami efektīvu izmeklēšanu un nesauca ārstniecības personālu pie atbildības.

Tiesa visupirms, atsaucoties uz savu iedibināto judikatūru, norādīja, ka izskatāmajā lietā nekas neliecināja par to, ka ārstniecības iestāde un tās personāls zināja par iesniedzējas tēva iespējamo veselības vai dzīvības apdraudējumu, uzturoties psihoneiroloģiskajā slimnīcā, taču neveica pietiekamus preventīvos pasākumus, lai viņa dzīvību aizsargātu. Tā kā iesniedzējas tēva un cita psihoneiroloģiskās slimnīcas iemītnieka strīds bija pēkšņs un nejaušs, Tiesa secināja, ka iesniedzējas sūdzība par ārstniecības personāla proaktīvas rīcības trūkumu, lai pasargātu viņas tēvu, bija acīmredzami nepamatota.

Otrkārt, ECT pievienojās valdības argumentam, ka iesniedzējas sūdzība par valsts pienākumu nodrošināt efektīvu nacionālo regulējumu, kas pieprasītu ārstniecības iestādēm īstenot pasākumus, lai aizsargātu pacientu dzīvību, būtu noraidāma kā acīmredzami nepamatota. Tiesa piekrita valdībai, ka konkrētās lietas apstākļu gaismā nebija pamata uzskatīt, ka ārstniecības personāla rīcība būtu bijusi nepietiekama, ka ārstniecības personāls būtu apzināti apdraudējis iesniedzējas tēvu vai konkrētajā slimnīcā vai medicīnas nozarē būtu pastāvējušas sistēmiskas problēmas, kas būtu liegušas iesniedzējas tēvam saņemt nepieciešamo medicīnisko palīdzību.

Tāpat tiesa secināja, ka lietas apstākļi nenorādīja, ka ārstniecības personāls būtu acīmredzami liedzis iesniedzējas tēvam nepieciešamo neatliekamo medicīnisko palīdzību, apzinoties, ka tās nesniegšana varētu radīt dzīvības apdraudējumu. Tiesa uzsvēra, ka konvencijas 2.pantā ietvertais materiāltiesiskais pienākums, kad valstīm ir jāuzņemas atbildība par iespējamu medicīnas personāla nolaidību, ir piemērojams īpašos apstākļos. Savukārt, ņemot vērā minēto, izskatāmajā lietā tiesa secināja, ka iesniedzējas sūdzībā izklāstītie apstākļi nenorāda, ka būtu sasniegts tāds līmenis, kas pieprasītu valstij uzņemties šādu atbildību. Attiecīgi Tiesa šo iesniedzējas sūdzību arī noraidīja kā acīmredzami nepamatotu.

Treškārt, pievēršoties iesniedzējas sūdzības daļai par iesniedzējas tēva nāves apstākļu izmeklēšanas efektivitāti, Tiesa atsaucās uz savu iepriekšējo judikatūru, atbilstoši kurai valstīm ir no konvencijas 2.panta izrietošs pienākums veidot nacionālo tiesību sistēmas, kas spēj noskaidrot personu nāves apstākļus un saukt personas pie atbildības. Tā kā izskatāmās lietas apstākļos nekas neliecināja par to, ka iesniedzējas tēva nāve būtu iestājusies ārstniecības personāla ļaunprātīgas rīcības rezultātā, ECT uzsvēra, ka šādā situācijā krimināltiesisks mehānisms nav obligāti nepieciešams.

Tiesa atsaucās uz to, ka nacionālā līmenī psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientu, kurš iesniedzējas tēvam uzbruka, atzina par vainīgu tādu miesas bojājumu nodarīšanā, kas pārkāpēja neuzmanības rezultātā noveda līdz cietušā nāvei, un viņam tika piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi. Turklāt iespējamu ārstu bezdarbību un nolaidību nacionālās iestādes vērtēja vēl viena kriminālprocesa ietvaros, attiecībā uz kuru iesniedzēja nebija izvirzījusi argumentus par iespējamiem trūkumiem izmeklēšanas neatkarībā. Iesniedzēja šajā izmeklēšanā piedalījās, un kriminālprocesu uzsāka nekavējoties pēc iesniedzējas mātes iesnieguma par iespējamu medicīnas personāla nolaidību, tāpēc iesniedzējas argumentu, ka kriminālprocesu uzsāka novēloti, tiesa atzina par nepamatotu.

Tāpat ECT nepiekrita iesniedzējas apgalvojumam, ka izmeklēšana bija neefektīva vai virspusējat, turklāt izmeklēšanu iestādes pabeidza savlaicīgi - divu gadu laikā. Līdz ar to ECT secināja, ka kriminālprocesā par iespējamu medicīnas personāla nolaidību izmeklēšana bija pienācīga, bet iesniedzējas sūdzība šajā saistībā būtu noraidāma kā acīmredzami nepamatota.

Noslēgumā ECT pievērsās iesniedzējai pieejamajiem tiesību aizsardzības mehānismiem. Tiesa atsaucās uz tās iepriekšējiem secinājumiem lietā "Dumpe pret Latviju" un valdības apsvērumiem, kuros bija ietverti nacionālo tiesu prakses piemēri, un secināja, ka pirms vēršanās ar sūdzību tiesā iesniedzējai bija pieejams civiltiesisks tiesību aizsardzības mehānisms - kompensācijas prasība pret ārstniecības personālu vai iestādi. Līdz ar to iesniedzējas sūdzību šajā daļā tiesa noraidīja, jo iesniedzēja nebija izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Tiesas pasludinātais lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.