Jauns ģenētisks pētījums atklājis, ka senākās rozes uz Zemes nebija ne sarkanas, ne baltas, pat ne rozā. Zinātnieki ir izpētījuši, kā izskatījās priekštece visām mūsdienu rozēm — un tā bijusi pavisam citā, negaidītā krāsā.
Par to ziņo IFLScience.
Komanda no Pekinas Universitātes profesora Čao Ju vadībā analizēja 80 savvaļas rožu sugu ģenētisko materiālu, īpaši koncentrējoties uz tuksneša rozi Rosa persica. Šī analīze ļāva iegūt pilnu genoma karti bez iepriekšējiem trūkumiem un precīzi atjaunot aprakstu par to, kāda izskatījās “senā roze”.
Pētījuma rezultāti liecina, ka pirmās rozes bijušas spilgti dzeltenas, bez jebkādiem plankumiem uz ziedlapiņām. Zieds bijis vienkāršs — dubultās ziedlapiņu rindas, ko bieži redzam šodien, iespējams, radušās kā retas mutācijas, kuras cilvēki mērķtiecīgi izplatījuši selekcijas procesā.
Zinātnieki arī uzskata, ka šīm rozēm bijis septiņziedlapu vainags. Baltās rozes, visticamāk, parādījās nedaudz vēlāk, bet sarkanās un rozā krāsas izplatījās cilvēku, nevis apputeksnētāju dēļ — kā atbilde uz estētiskām vēlmēm, nevis dabas izvēli.
Rožu ģints Rosa sevī ietver vismaz 140 savvaļas sugas un vairāk nekā 35 000 kultivētu šķirņu, un rozes veido aptuveni 30% no pasaules griezto ziedu tirgus. Tomēr selekcijas process būtiski samazinājis šo ziedu ģenētisko daudzveidību, padarot tās uzņēmīgākas pret slimībām un klimata pārmaiņām.
Zinātnieki arī norāda, ka rožu attīstību ietekmējušas ģeoloģiskās pārmaiņas Himalajos, kas sākās aptuveni pirms 23 miljoniem gadu. Pēc tam klimata izmaiņas — lietus daudzuma samazināšanās un temperatūras pazemināšanās — sašaurināja rožu izplatības areālus. Tomēr daži Ķīnas rožu paveidi spēja atgūties aptuveni pirms 200 000 gadu.
Interesanti, ka agrāk pasaulē pastāvēja daudz plašāka rožu aromātu dažādība, taču selekcija galvenokārt tika virzīta uz slimību izturību un ilgmūžību vāzē, kas bieži notika uz smaržas rēķina.
Mūsdienās dzeltenās rozes bieži tiek asociētas ar greizsirdību vai neuzticību, lai gan floristi turpina centienus šo simboliku mainīt.